Par brīdinājumu visiem

Jēzus uzlūkoja Jeruzalemi un raudāja par to. Pilsēta un tās iedzīvotāji, kuri pēc Dieva aicinājuma bija pirmie izredzēto starpā, paši izsauc uz sevi lāstu, padarīdami sevi par pirmajiem pazudināto starpā. Dieva Dēla asaras nebija tikai mitrums acīs. Tās bija sāpīgas, sirdi plosošas elsas par šīs pilsētas likteni, par Dieva izredzētas tautas likteni, kas stūrgalvībā un aklumā svētības vietā izvēlas lāstu, atraida paša Dieva Svaidīto Glābēju, noniecina Dieva vārda apsolījumu, grēka piedošanu un mūžīgo svētlaimi. Mūsu Kungs redz skaidri, to, kam būs jānotiek ar šo pilsētu un kas arī iestājas pēc četrdesmit gadiem – tik pat skaidri un ar visām niansēm, kā Viņš redzēja un pasludināja savu Golgātas ceļu, krusta nāvi un mācīja par to savus mācekļus.

Tāpat kā Jēzus noraudzījās uz Jeruzalemi, svēto pilsētu, tāpat Viņš redz visu savu kristietību, arī mūsu draudzi. Cik daudz patiesas ticības Viņš tajā ierauga? Domādams par to, Viņš vaicāja saviem mācekļiem: kad Cilvēka Dēls atnāks otrreiz, vai Viņš maz atradīs patiesu ticību virs zemes? Mums ir jāļauj šiem Dieva vārdiem kā elektriskai strāvai iziet mums cauri: Jēzus, atnākdams otrreiz, ieraudzīs varenu reliģisko aktivitāti – kā toreiz Jeruzalemē – lielas katedrāles, kristiešu organizācijas ar lielu politisko ietekmi, svētceļotāju masas un reliģisko entuziasmu, arī lepnas teoloģiskās sistēmas un pašpārliecinātas kristiešu denominācijas...

Bet vai mēs, kas visā tajā dzīvojam, neesam visu salaiduši grīstē, pazaudējot pašu svarīgāko, proti, patiesu ticību Kristum, Viņa skaidrajam Evaņģēlijam? Vai šī patiesā ticība šodien nav kā nevajadzīgs krāms nosviesta malā, tās vietā ļaujot ienākt paļāvībai pašiem uz sevi, uz savu garīgo dižmanību un pašizdomātu rituālu nozīmību, pašiem uz savu uzskatu pareizību? Tieši tā bija Jeruzaleme un visa jūdu reliģijas nelaime – ar to viņi paši kaldināja savu šausmīgo likteni. Tieši šīs pašpaļāvības un iedomības dēļ jūdi noraidīja Kristu un piedzīvoja katastrofu – viņu galvaspilsēta Jeruzaleme un tās reliģiskais lepnums – atjaunotais templis – tika nolīdzināts līdz ar zemi. Jau pēc četrdesmit gadiem, t.i., 70. gadā romiešu karapulki karavadoņa Titus vadībā iznīcināja Jeruzalemi – vairāk kā miljons cilvēku gāja bojā, simtus tūkstošus skāra paverdzināšana un posts. Jēzus pravietojums piepildījās līdz pat sīkumam.

Tālab mēs nedrīkstam zaudēt modrību – Jeruzalemes liktenis ir par zīmi mums visiem, lai Kristus otrā nākšana – pastarā diena nenāktu kā slazda valgs pār visiem ar postu un iznīcināšanu, bet kā lielā pestīšanas un Dieva apsolījuma piepildīšanās diena. Jēzus mēdza bieži atgādināt saviem reliģiska entuziasma pārņemtajiem mācekļiem par sātana nolūku „sijāt ticīgos kā kviešus”, tas ir, likt daudziem caurkrist un nonākt pazudināšanā. Tāds ir sātana patiesais nolūks – pazudināt, atņemt cilvēkam ticību Kristum. Un vislabākais veids, kā to izdarīt, ir veicināt cilvēkā garīgu iedomību. Augsne šādām melnām sēklām arvien vēl ir labi kultivēta un cilvēka sirds ir gatava tās katrā laikā saņemt. Garīgi iedomīgajam gribas sevi paaugstināt ietekmīgākā pozīcijā pāri citiem. Šī tieksme valdīt un veidot hierarhijas ir nesusi lielu postu visā kristīgajā baznīcā, izraisījusi pagrimumu un degradāciju tajā. Jau ilgu laiku šī tieksme plosa un šķeļ arī luterisko baznīcu visā pasaulē, bet kopš neilga laika – arī Latvijā. No Zviedrijas šurp ir importēta aplama mācība par īpašu, augstu amatu hierarhijās balstītu bīskapu iesvētīšanu jeb apustuliskās misijas pārmantošanas veidu – „vēsturisko” apustulisko sukcesiju. Šī maldu mācība, nesdama līdzi domu, ka bīskapa amatā iesvētītais cilvēks ir baznīcas vienības garants, paceļ baznīcu vadītājus varas un īpašas izredzētības pozīcijās, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu. Tā, laupot autoritāti Rakstiem un piešķirot to cilvēkiem (augstu amatu nesējiem), drīz vien visā baznīcas dzīvē ieviešas tās pašas nejēdzības, kādas bija un aizvien vēl ir raksturīgas pāvestībai. Evaņģēlija sludināšana, kas uztur ticību, tad nonāk grūtībās – un līdz ar to ir apdraudēta patiesas ticības saglabāšana.

Jēzus raudas par Jeruzalemes likteni patiesībā ir atgādinājums visai mūsdienu kristietībai un katram mums: atstājot bez ievērības Dieva vārda mācību – Bībelē skaidri pausto Dieva gribu, mēs riskējam izsaukt Dieva dusmas un piedzīvot spēju katastrofas stundu. Var gadīties, ka viss mums dotais žēlastības laiks – mācīties Dieva Dēla Evaņģēliju un pieņemt aicinājumu atgriezties – viss ir izšķiests vējā; par velti esam nākuši uz draudzi, par velti klausījušies Dieva vārda sludināšanā, par velti jeb paši sev par sodu saņēmuši sakramentus. Jo ko gan līdzēs visi Dieva valstības iemantošanas apsolījumi, ja patiesa ticība, ko Dievs mums dod kā dāvanu, būs pa ceļam pazaudēta, izniekota, jeb apmainīta pret cilvēku izdomātām mācībām. Vai arī pamesta dēļ citu cilvēku nosodījuma, nicinājuma vai izsmiekla. Tad šā vai tā – viss par velti...

Iemeslu, kā dēļ cilvēki pamet sev dāvāto ticību un veidu, kādā tas notiek, ir bez gala. Jo tā ir cilvēkā ielikta tendence – pazaudēt Dieva dāvanu un paļauties uz sevi. Cilvēks pats par sevi var būt vislabākajās domās – ar iekšēju pārliecību, ka viņa reliģiozitāte nu gan ir stabila, bet Dieva acīs aina ir pilnīgi pretēja: šādu pašpārliecināto un pārdrošnieku sagaida pazudināšana, nevis glābšana, sods, nevis mūžīgā svētlaime. Vai jūdi Jeruzalemē nebija pārliecināti, ka ir Dieva izredzēti, ka ir garīgi bagāti un bauda paša Dieva protekciju? Viņi uzskatīja: mums ir templis un tajā veiktie rituāli, tie mūs sargā. Taču Dieva dusmu diena nāca pār Jeruzalemi kā briesmīgs murgs.

Nevis tempļa klātbūtnē, bet patiesā ticībā ir pestīšanas miers, drošība un patvērums. Paturēsim to allaž vērā! Iedomīgiem un lepniem Glābējs Kristus nav vajadzīgs, jo viņi uzskata sevi par pašpietiekamiem. Tādi padara arī Dieva templi par laupītāju bedri, par noziedznieku midzeni, kur tie mīt un kaļ savus ļaunos plānus, apspriež sazvērestības un slepkavības. Jēzus salīdzinājums te ir ļoti izteiksmīgs: laupītāji padara savus ļaunos darbus un mūk atpakaļ uz savu midzeni, kur viņiem ir drošība un patvērums. Tieši tāpat rīkojās jūdi: viņi pretojās Dieva Svaidītajam, noraidīja Viņa mācību – īstenībā Dievu pašu. Jo domāja, ka Jeruzalemes templis ir galvenais Debesu iemantošanas garants un dod viņiem arī licenci uz patiesību. Kāda bija Dieva atbilde? Viņš sagrāva šo viltus drošību, iznīcināja šo liekulīgo pašpārliecinātību pašā tās pamatā: tā, ka no šī tempļa Jeruzalemē akmens uz akmens vairs nepalika. Dieva sods nāca pār Jeruzalemes atjaunoto templi tāpat kā pār iepriekšējo Dieva mītni – Viņa mājvietu Šīlo, par ko jau liecināja pravietis Jeremija:

„¹⁰ Un tad jūs nākat un stājaties Manā priekšā šinī namā, kas nosaukts Manā Vārdā, un sakāt: mēs esam glābti! - un turpināt darīt visas šīs negantības. ¹¹ Vai tad šis nams, kas nes Manu Vārdu, kļuvis jūsu acīs par slepkavu bedri? Tiešām, arī Es to redzu, saka Tas Kungs. ¹² Eita taču uz Manu svēto vietu, kas ir Šīlo, kur iesākumā mājoja Mans Vārds, un raugait, par ko Es to esmu pārvērtis Savas Israēla tautas ļaunuma dēļ! ¹³ Bet tādēļ ka jūs darījāt visus tos pašus darbus, tā saka Tas Kungs, un, kaut gan Es vienmēr uz jums runāju, jūs Mani neklausījāt un, lai gan Es jūs saucu, jūs Man neatbildējāt, ¹⁴ tad Es darīšu šim namam, kas nes Manu Vārdu un uz ko jūs paļaujaties, un šai svētai vietai, ko Es devu jums un jūsu tēviem, tāpat kā Es Šīlo darīju: ¹⁵ Es jūs atstumšu no Sava vaiga...” (Jer 7).

Vai mēs neņemsim vērā šo skaidro Dieva liecību un neieklausīsimies, ka šis brīdinājums attiecas uz šodienas ticīgajiem tāpat kā toreiz uz jūdiem? Tāpat kā jūdiem, arī kristiešiem Dievs ir devis savus apsolījumus Jaunajā Derībā, savu vārdu un tā mācību. Ja kristīgā draudze to ignorē, nemeklē tās patiesību un neseko tai, tad tā izsauc uz sevi to pašu likteni, ko iedomīgie un paštaisnie jūdi toreiz.

Jēzum savas zemes dzīves gaitās nācās divreiz izmēzt templi, patriecot no turienes pārdevējus un tirgotājus. Tas liecināja par smagu garīgo pagrimumu, kāds bija ienācis jūdu dievbijībā. Šī ir skaidra zīme visai kristietībai arī šodien, kas – tāpat kā jūdi – pamet novārtā Dieva vārdu un grib paslēpties savu katedrāļu varenībā, savu tradīciju senumā un spēkā, vai savas politiskās ietekmes piesegā. Viņi saka: mums ir baznīcas un augsti attīstītas kulta darbības, vai nav vienalga, ko tajās māca? Kāds aklums, kāda apmātība! Dieva svētnīca nav mūros, tai papriekš ir jābūt cilvēka sirdī, kas godā Viņa vārdu mācību. Tā nu Jeruzalemes tempļa liktenis ir pietiekami skaidra zīme: tempļa vietā tagad ir muhamedāņu mošeja – viņu svētvieta, par kuru viņi labāk uzspridzināsies nekā atdos to atpakaļ ebrejiem.

Šī Rakstu vieta runā pati par sevi: Jēzus templī katru dienu mācīja, kamēr jūdi tur kala savas sazvērestības, kā Viņu nokaut. Ja no dievnamiem pazūd Dieva mācība, tie pārvēršas par laupītāju bedrēm, tur vairs nemājo Jēzus, bet gan sazvērnieki. Cik daudzas mūsdienu baznīcas ir paturējušas savus dievnamus, bet pazaudējušas Dieva doto mācību par grēku piedošanu – Kristus Evaņģēliju. Tur vairs netiek skaidri mācīts par Jēzus dievišķumu, par to, ka Viņš samaksāja par mūsu grēkiem, par gaidāmo tiesu, par ticību, kurā vienīgajā ir glābšana utt., bet gan sludinātas sagrozītas lietas – maldi par cilvēka paša garīgo diženumu un morālas skaidrības iegūšanas un apliecināšanas potenciālu, maģiskas un pat okultas izdarības. Šīm baznīcām un kristiešu kopībām (arī visiem tiem, kas ir baznīcu savienībā ar tādiem herētiķiem vai saņem viņu politisku vai finansiālu atbalstu), nāktos ieklausīties Dieva Dēla raudāšanā, Viņa izmisuma pilnajās elsās par Jeruzalemi: Vai, vai par jums tiesas dienā!

No Jeruzalemes un jūdu – Dieva izredzētas tautas – traģēdijas mums vajadzētu iegūt mācību. Nepareizi ir meklēt izeju no pastarās tiesas, nogalinot Tiesnesi. Tas ir, noraidot Dieva Svaidīto, Kristu vai darīt to, ignorējot Viņa mācību. Tas neko nedos. Pareizi ir stāties ceļā neticībai un ļaunumam, un Rakstos dotā Dieva iedrošinājuma priekšā nožēlot grēkus. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek pārkāpumus nost no mums. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Dievs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Dievs negrib grēcinieka nāvi, bet gan, ka viņš atgriežas no grēkiem un dzīvo. Tātad pareizi ir saņemt dzīvību, ko mums sludina Jēzus Kristus: Patiesi, patiesi Es jums saku, kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.

Tāpēc turēsimies cieši pie tā, ko Dievs mums ir atklājis, pie Viņa vārda, un ņemsim vērā to, ko Viņš mums grib mācīt ar pravietojumu par Jeruzalemes tempļa sagraušanu. Pateiksimies Dievam par šādu skaidru mācību un lūgsim: Dievs Kungs, dod mums savu Svēto Garu, kas mūs vada un apgaismo, ka nepazaudējam Tevis dāvāto ticību Kristus nopelnam mūsu labā, bet skaidrā evaņģēlija mācībā tajā pastāvam līdz galam un Tiesas Dienā tiekam glābti un iemantojam mūžīgo svētlaimi Tavā valstībā. Āmen.