Drošā dzīve terora vidū

 Kāds slavens mūsdienu franču filozofs Alberts Kamjū (Albert Camus) ir uzsvēris, ka sakāve ir vārds, kas vislabāk raksturo cilvēka eksistenci. Tik tiešām, pasaulē ir posts un bēdas… Cilvēki, radīti pēc Dieva tēla un līdzības, klīst apkārt kā rēgi. Viņi izskatās nožēlojami – tāpat kā viņu biogrāfijas, kas piedzīvojušas sakāvi. Vecāku ačgārnā dzīve kā trauma atspoguļojas bērnu sejās – ciešanas, nogurums, ilgas pēc jūtu siltuma… Ir tikai saujiņa veiksminieku, kuriem, šķiet, dzīvē ir trāpījusies labāka loze, kuriem viss plaukst un ir izdevies. Bet arī tie ir vienaldzīgi. Pārējie ir cietēji. Katrs ar savu kupri klibo caur dzīvei. Dažādu psihisku un ķīmisku atkarību nomāktie, slimību vajātie, kurlmēmie – no pilnvērtīgas dzīves izslēgtie… Jau pieminētais franču domātājs salīdzina cilvēka dzīvi ar Sīzifa tēlu grieķu mitoloģijā, kas smagā piepūlē veļ akmeni kalnā, bet tiklīdz akmens ir aizvelts virsotnē, tas ripo atpakaļ. Visi smagie pūliņi atkal jāsāk no nulles: tas taču ir absurds! Vai Dievs tādēļ mums ir devis spēju ieraudzīt un garā aptvert dzīvi, lai mūs mocītu ar sāpīgu apziņu par tās postu un bezjēdzību?

Nebūt nē! Pēc Dieva, mūsu Radītāja, prāta mēs tikām brīnišķīgi apveltīti ar Viņa paša Garu – prāta elpu, kas ļauj priecāties nebeidzamos esības svētkos – raudzīties zvaigznēs un dabas skaistumā atkārst, kādā harmonijā tā ir radīta. Mēs tikām radīti, lai papilnam baudītu dievišķu dzīvi, kurā nav ciešanu, posta un nāves. Tomēr viss ir noticis otrādi. Ciešanas un posts mums visapkārt ir nežēlīgs, pret mums vērsts terors, kas grūž mūs nāvē un grib mūs atšķirt arī no Dieva  pestīšanas nodoma. Ticīgajiem Jēzū Kristū ir jādzīvo šī terora vidū kā tiem, kas saprot, kas ir šī terora organizētāji: cilvēka pašlepnums (proti, manis paša!), pasaules bezdievība un ļaunais pretinieks – Sātans, viltīgais velns. Tie ir trīs teroristi, kuri ir vainojami pie visām ciešanām un posta, kas apkārt. Vienā vārdā – grēks, kas pēc krišanas valda cilvēka prātā, pasaules attiecībās un šajā tumsas princī, kam grēku darīt prieks.

Ja cilvēki būtu pamesti pilnīgā šāda terorisma ziņā – tā tik tiešām būtu visnožēlojamākā eksistence. Un taisnība vien būtu tam eksistenciālismam: proti, cilvēkam ir lemts apzināties, cik absurda ir viņa dzīve un arī to, ka tajā neko nevar mainīt... Tomēr cilvēks nav pamests tādam tumšam liktenim: pats visuvarenais un mūžīgais Dievs ir apžēlojies par viņu. Kaut arī šis pēc Dieva līdzības radītais cilvēks ir kļuvis par Dieva pretinieku, tomēr Dievs viņu nav pametis tumšā absurda varā. Grēka, visas bezdievības un velna vara nav absolūta – posts un ciešanas nevalda neierobežoti, bet gan visā šajā bēdu jūrā, kas ir cilvēku dzīve pasaulē, peld glābējkuģis – Kristus, Dieva Dēls. Viņš nāk tev palīgā, Viņš ar Kristības riņķi satver tevi un nogādā drošībā – pie sava vārda un sakramenta draudzē. Caur savu Dēlu Dievs kontrolē tumsas spēkus, lai to īstenotie uzbrukumi nekļūtu pārāk nikni. Dievs turpina darboties ar savu Dēlu, Viņa glābšanas reiss cauri cilvēku bēdu un posta jūrai turpinās.

Šis evaņģēlija teksts tēlo mums šādu kuģi posta un nāves jūras vidū: Jēzu Kristu, mūsu Glābēju. Šajā stāstā mēs redzam, kā Dievs darbojas mūsu vidū: kā žēlastība un vēlreiz žēlastība, kā tas, kas atgriež pilnvērtīgā dzīvē kurlmēmu cilvēku, tādu, kas no tās īstenībā bija izslēgts.

Un vēl kaut ko parāda šis evaņģēlijs: kāda ir to ļaužu jaunā dzīve, kas šajā posta un ciešanu pārņemtajā cilvēku pasaulē ir atklājuši Dieva klātbūtni Jēzū Kristū un seko Viņam kā Viņa mācekļi. Mēs redzam, ka viņi pieveda Kristum kādu cietēju – kurlmēmu vīrieti. Viņi to dara, jo viņi ir noticējuši, ka Kristus ir nācis, lai glābtu. Viņi ir uzticējušies Kristum kā Dieva Dēlam, Pestītājam. Viņiem ir šāda paļāvība uz Jēzu, jo viņi paši ir piedzīvojuši Kristus kalpošanu – dzirdējuši Viņu sludinām Evaņģēliju, pieredzējuši arī brīnumainas dziedināšanas. Viņi tic un ir atbrīvoti no ļauna, no tumšā absurda varas. Tāpēc viņiem ir arī līdzcietība pret citiem un viņi no sirds vēlas, ka šāda brīnumaina glābšana notiek arī citiem.

 Lūk, tāpēc mācekļi pieveda Jēzum šo cietēju un lūdza arī par viņu, lai Kungs viņu dziedina. Un tas arī notiek. Kristieša dzīvi raksturo šie divi faktori: pirmkārt, viņš ticībā ir paļāvies, ka Dievs mūs nav pametis visās ciešanās un briesmās, bet gan nācis, lai atgrieztu mūs dzīvē. Un otrkārt, kā Dievs ir izturējies pret kristieti, sniegdams viņam glābjošu roku, kad viņš slīka pazušanā, tieši tāpat kristietis izturas pret saviem līdzcilvēkiem – draugiem un arī ienaidniekiem.

Posts visapkārt, katastrofas, ciešanas, garīga atpalicība, kurlmēmi un citādi dvēseliski traumēti norāda uz velna uzbrukumiem, tas ir viņa terora aktu rezultāts. Neticīgā pasaule nepazīst velnu un noliedz tā eksistenci, vainodama pie tā Dievu: sak, kur tad Dievs bija, kad, teiksim, staļiniskā genocīda laikā, aizraudams nāvē simtiem nevainīgu, vāju – visvairāk sieviešu un bērnu? Vainot tajā Dievu ir velna meli. Turpretim Dieva domas ir glābšana, dzīvība un žēlastība. Bet pasaule tam netic, un šīs neticības dēļ Viņš pieļauj ciešanas un postu. Viņš grib, lai neticīgās acis vienreiz atvērtos un ieraudzītu patieso ļaunuma izraisītāju – grēku, velnu un visu viņa teroru pasaulē.

Šīs dienas evaņģēlija stāsts mums piedāvā neizsakāmu mierinājumu. Dievs mūs grib pasargāt no visa ļaunā, sāpīgā, postošā. Dievs mums saka: pasaulē jums ir bēdas un bailes, bet nebīstaties, Es pasauli esmu uzvarējis! Viņš visas lietas ir darījis labi, Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.

Kurlmēmā dziedināšanas procedūra reizē ir arī mācību stunda katram, jo tāpat Viņš dara ar mums. Jēzus iejūtīgi noved viņu sāņus no pūļa. Iedrošina, darot zināmu, ka grib mūs atbrīvot, un tad ķeras tam klāt ar savām dievišķajām rokām un dara savu darbu – to ko spēj darīt vienīgi Dievs. Un Jēzus skatījās uz debesīm un nopūtās. Šī nopūta nav adresēta tikai šim cietējam vien. Jēzus nopūšas par visu cilvēku slimajām ausīm un mēlēm, kuras velns ir padarījis kurlas un mēmas. Un visiem atskan šis Efata, tas ir, atveries, kas vien ilgojas to dzirdēt no paša Dieva mutes!

Te varam prasīt, kādā veidā notiek šis brīnums, kad cilvēks atgriežas no grēkiem un kļūst ticīgs? Tas notiek, klausoties Dieva vārdu. Jā, šajā ārēji vienkāršajā norisē. Gandrīz neticami, bet tas notiek arī ar tevi ikreiz, kad tu klausies Dieva vārda pasludinājumā. Atbrīvošanās sākas, vispirms atdarot ausis un sākot klausīties Dieva vārdu. Mēmais, kā zināms, nespēj apgūt runu vispirms sava kurluma dēļ. – tā Jēzus mums parāda: šādu traucējumu un atpalicības pamatā ir nedzirdēšana. Tā arī ir visu velna valgā mītošo dvēseļu nelaime. Kad Dieva vārds jeb evaņģēlija mācība ir sadzirdēta, tai seko Kristība.

Taču tālāk, lai ausis un mēle varētu saglabāt savu jauniegūtu brīvību, ir nepieciešama regulāra Dieva vārda terapija draudzē – sprediķis un Altāra sakraments. Sākt dzirdēt Dieva vārdu ir liels notikums, jo cilvēkam nāk gaismā tas, kas līdz šim neko neizteica. Vienlaicīgi tas nozīmē pārstāt paklausīt bezdievīgās pasaules Dieva zaimošanai un vairs nesekot tās vilināšanai. Tā ir jaunā dzīve, kuru vairs neraksturo absurdums un veltīguma izjūta, bet drošība, jēga un Dieva bērna miers. Tā nu jaunā dzīve ir drošā dzīve par spīti teroram un visiem absurdā scenārija draudiem.

Tā iesākas un tiek uzturēta jaunā kristīga dzīve – kā nemitīga Kristībā dāvinātā apsolījuma atjaunošana. Tādā veidā Dieva vārds dāvā cilvēkam Svēto Garu, kas ceļ ticību – dāvā šo dzirdi un gatavību arī atraisīt savu mēli ticības apliecināšanai. Tas nozīmē, ka ticībā dāvātā taisnošana tagad izpaužas arī kristieša dzīvē. Izpaušanās ir ļoti svarīga, faktiski – tā ir pašsaprotams ticības turpinājums. Ticība ir aktīva, tā nemaz nevar iztikt bez izpausmes, tā laužas uz āru un parādās kā mīlestība – savas piederības apliecināšana patiesībai jeb Dievam. Un turpat mainās arī attieksme pret līdzcilvēkiem. Atgriešanās ir kā radikāls pavērsiens cilvēka dzīvē: viss, kas bijis, ir pagājis un pēkšņi viss tapis jauns. Strauji vai mazāk strauji – tas ir Dieva paša ziņā, taču ticība noteikti nes šo pārmaiņu cilvēkā. Persona, kuru iepriekš visi pazina savādāku (bieži vien ar sliktu reputāciju gan garīgā, gan gluži fiziskā ziņā), pēkšņi ir pārtapusi. Vai, teiksim, kā mūsu tekstā, cilvēks, kuru visi pazina kā kurlu, tagad ir sācis runāt.

Raksti aicina: “dzenieties pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebr 12). Jo tāda ir Dieva griba, lai jūsu dzīve būtu svēta (1Tes 4,3); tagad, kad esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīgā dzīvība (Rom 6, 22). Tā nu kristīga dzīve ir liels uzdevums katram Dieva aicinātajam – saglabāt to paša Dieva dāvināto pērli, ticību. Jo tik pat viegli un bez kādām īpašām paša pūlēm, kāda Dieva žēlastība un taisnošana ir tikusi cilvēkam dota, tik pat ātri to var atkal pazaudēt.

Jēzus darba rezultātā pie kurlmēmā šis smagi slimais top dziedināts un spēj pareizi runāt. Tagad viņa uzdevums ir šīs jauniegūtās pareizās runas kopšana. Bet pareiza runa nozīmē pareizu saprašanu, pareizas un skaidras mācības apgūšanu un dzīvi saskaņā ar to. Tieši tā ir kristieša jaunā dzīve: tad, kad cilvēks, saņēmis atbrīvojošo vārdu par grēku piedošanu, no prieka un pateicības meklē šo vārdu un to vēlas dzirdēt un piedzīvot atkal un atkal. Pakāpeniski Dieva vārds – Svētie Raksti ienāk tavā ikdienā un kļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu. Tā Jēzus ienāk tavā dzīvē un arvien vairāk – nedzīvo vairs tu, bet Kristus tevī. Tavas domas, lēmumi un rīcība nonāk tieša saiknē ar Dieva vārdu. Tu labprātīgi to pārdomā un uzņem tā mācības.

Nav tā, ka visas iekāres un grēka vilinājumi būtu izkūpējušas un vairs nekad neiemaldītos cilvēka prātā. Tomēr kristīgu dzīvi raksturo pretošanās tam. Ja arī gadās kādi vājuma brīži vai klupieni, viņš nepaliek vārtīties dubļos, bet tūdaļ pieceļas, ir satriekts un lūdz piedošanu savam Kungam; un ar to ir guvis mācību, lai nākošo reizi būtu modrāks. Grūtos pārbaudījuma brīžos vairs nekurn uz Dievu, bet saprot to kā ticības pārbaudījumu, kas izturēts, un kļūs par stiprinājumu. Bet pati būtiskākā kristīgas dzīves pazīme ir atdzimušā sapratne, cik daudz vēl viņam pietrūkst līdz pilnībai. “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, kā mani satvēris Kristus Jēzus” (Filip 2, 12).

Tieši tas, ka tu konstatē, ka grēks aizvien vēl iezogas tavā sirdī un tiecas kalpināt, ka tu vēl neesi pilnīgi brīvs no tā, ir labākā apliecība cilvēkam, ka viņā darbojas Svētais Gars un tu esi taisnots Dieva priekšā. Tāpēc turpiniet ar pateicību savu skrējienu šajā stadionā, “vienprātīgi cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem, jo Dievs ir tas, kas jums tam dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta”. Āmen.