Viens pret deviņiem patiesības vārdā

Kādu brīnišķīgu evaņģēliju dzirdam pasludinātu šajā stāstā! Spitālīgs vai lepru sirgstošs cilvēks bija faktiski miris – tikai vārda pēc dzīvs. Tādam vairs nav nekādu cerību; tāds ir izraidīts no veselo sabiedrības, kam katrs met līkumu un viņiem bija arī aizliegts tuvoties veseliem cilvēkiem…, spitālīgais bija arī padzīts no reliģiskās kopības, jo jūdu ticībā pastāvēja uzskats, ka spitālība ir Dieva sods par grēku un arīdzan zīme, ka arī Dievs ir novērsies no šāda cilvēka. Tā nu spitālīgais ir ne tikai uz nāvi slims, bet arī tāds, kam liegta žēlastība gan no līdzcilvēkiem, gan arī – kā to jūdi mācīja – no Dieva. Tādam nekas cits neatliek kā lielās fiziskās ciešanās un dvēseliskā izmisumā gaidīt savu nāvi, bet pēc tam visam bija jākļūst vēl ļaunāk – jo mūžībā viņa mokām un vientulībai vajadzēja tikai pieaugt.

Un lūk, šādu nelaimes putnu Jēzus dziedina, tas nozīmē, atgriež viņu pilnvērtīgā dzīvē – gan sociālā, gan reliģiskākā izpratnē. Vēl vairāk – tam, kas ar savu pateicību ir griezies atpakaļ pie sava Glābēja, lai dotu Dievam godu, Jēzus piešķir vislielāko dāvanu: viņš saņem ne tikai miesisku dziedināšanu, bet arī – mūžīgo savas dvēseles pestīšanu; Jēzus pasludinājums: ej, tava ticība tev ir palīdzējusi, arvien attiecas uz tiem, kas saņem attaisnošanu Dieva priekšā un iemanto mūžīgo dzīvošanu Dieva valstībā. Turklāt šis samariešu vīrs top glābts bez nekāda sava nopelna – Dieva žēlastību viņš saņem pilnīgi par brīvu, bez nekādiem darbiem vai nopelniem viņš tiek taisnots ticībā.

Bet kā tad ar tiem deviņiem pārējiem, kā tad ar to vairākumu? Vai tad tie arī nesauca Jēzu par savu meistaru, par savu Kungu, kura žēlastība var viņus glābt? Un – vai tie deviņi arī netapa dziedināti? Es prasīšu uzriez tieši: vai tad šie arī nebija kaut kādā veidā ticīgi? Kāpēc tad tie saņem tikai laicīgu dziedināšanu, bet mūžīgā pestīšana tiem paiet secen?

Tik tiešām – šie deviņi sākotnēji arī bija ticīgi, arī viņi piesauca Jēzu paļāvībā, ka Viņš tos var glābt. Taču viņu ticība pārvērtās, Jēzus tajā drīz vien bija zaudējis nozīmi. No teksta varam spriest, ka šo deviņu paļāvība uz Jēzu un Viņa apžēlošanos drīz vien bija pagaisusi un viņu pateicība izpaudās vairs tikai bauslības rituālā. Vai tas nerunā par mūsdienām? Netrūkst cilvēku, kuri jūtas saistīti ar baznīcu, bet saista savu līdzdalību tajā ar kaut ko citu, nekā tas ir patiesībā. Svarīgas viņiem liekās ārējās lietas: iespaidīgi rituāli, lieli svētceļojumi. Viņi ir pārliecināti, ka tieši šīs darbības sakārto viņu attiecības ar Dievu. Bet tas ir pašapmāns... Arī šie deviņi, par kuriem vēsta mūsu teksts, apmierinājās ar miesīgu dziedināšanu – ar atbrīvošanos no sērgas un pilnvērtīgu dzīvi šajā laikā. Tā viņiem bija vissvarīgākā, bet ne vairs Dziedinātājs.

Sākotnēji viņi paļāvās uz Jēzu un paklausīja arī, kad Viņš tos sūtīja parādīties priesteriem – bauslības skolotājiem. Priesteri bija tie, kas diagnosticēja dziedināšanas faktu un pienesa par to pateicības upuri visu acu priekšā Templī. Aizgājuši viņi droši vien stāstīja, ka Jēzus viņus ir dziedinājis. Skaidrs, ka tāda dziedināšana ir pa spēkam vienīgi Dievam. Lai apliecinātu to bauslības mācītājiem, Jēzus sūta dziedinātos pie viņiem veikt Mozus pavēlēto sarežģīto šķīstīšanās rituālu ( Lev 14, 1 ff.). Priesteriem no šīs dziedināšanas fakta bija jāsaprot, ka pats Dievs ir darbojies pie šiem cilvēkiem, ka pats Dievs ir viņu vidū. Kaut arī visi Jēzus darbi un sludināšana apliecināja, ka Viņš ir no Dieva, proti, ka Viņš ir Kristus jeb gaidītais Mesija – jūdi, kā zināms, tam neticēja. Viņi vairāk ticēja saviem dievbijīgajiem darbiem. Tā nu jūdu maldīgā ticība ātri vien iespiedās arī kristietībā un pastāv tajā līdz pat mūsdienām. Mācītājiem brīžiem ir daudz ērtāk mācīt par šīs pasaules godību – lieliem mērķiem un baznīcas iespaidu citās dzīves jomās – politikā, izglītībā un sociālās sistēmas uzlabošanā. Tie būtībā ir maldu mācītāji, kas māca cilvēkiem gluži pretējo, ko īstenībā sludināja Kristus. Jēzus mācīja par grēka atziņu un piedošanas saņemšanu Dieva žēlastībā, kad cilvēks Dieva vārda gaismā ierauga, ka ir grēcīgs. Maldu sludinātāji evaņģēlija vietā māca bauslību un attīsta savdabīgas programmas un obligāto rituālu „kursus”, kā cilvēkiem iekodēt sajūtu, ka viņi ir svēti un bezgrēcīgi un daudz labāki par citiem cilvēkiem ārpus draudzes. Priesteri arī pārliecināja šos deviņus, ka viņiem nav jāpateicas Jēzum kā Dieva Dēlam, bet gan tikai jāveic Mozus bauslībā paredzētais rituāls. Tādā veidā šie bauslības mācītāji nokāva šajos deviņos aizdegto ticību Jēzum. Viņi apmainīja evaņģēliju vietām ar bauslību. Priecīgās pateicības vietā par saņemto žēlastību, ko Kristus ir piešķīris par brīvu, viņi liek veikt bauslības rituālus. Šajā rituālā iesaistīti, dziedinātie cilvēki aizmirst, kas patiesībā ir viņu Glābējs. Aizmirst ticību Kristum.

Īstenībā šādi mācītāji ir bīstamāki par spitālību, jo Dieva vārds saka: “nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt, bīstieties no tā, kam vara nonāvēt un iemest ellē”. Jēzus šeit brīdina no farizeju rauga, tas ir, no viņu aplamās mācības, kas evaņģēlija vietā māca bauslību. Viņi samaitā šo deviņu, proti, lielā vairākuma ticību, ka tie paļaujas uz saviem darbiem, ka tie ir būtiski Dieva priekšā un nevis priecīga pateicība Kristum. Mani mīļie, sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu mācības. Viens graudiņš rauga saraudzē visu mīklu!! Farizeju mācība nav izskausta vēl šodien, un lielais vairākums ticīgo diemžēl seko tai. Jo tur ir ārēja spozme un efekti, visu acu priekšā veikti dievbijīgi rituāli, bet patiesas, glābjošas ticības Kristum tur vairs nav.

Ticības lietas ir pašas svarīgākās. Tajās nav jāvadās pēc tā, ko saka vairākums, bet gan – pēc patiesības. Jo tikai patiesība darīs jūs brīvus, tas ir, tikai patiesa un skaidra Kristus mācība darīs jūs par Kristus mācekļiem, par mūžīgās dzīvības un pestīšanas mantiniekiem!

Atcerieties Luteru! Viņš toreiz Vormsā stāvēja viens pats pret pasauli – pret pāvesta un ķeizara varu. Viņš stāvēja viens, bet ar viņu bija patiesība – Dievs bija ar viņu, kas deva viņam spēku apliecināt: te stāvu es un citādāk nevaru.