Pamatprofesija -

kristietis

Divu kungu kalps jeb varbūt triju un vairāk? Katra cilvēka profesija faktiski ir viņa aicinājums no Dieva – kalpot saviem līdzcilvēkiem kā skolotājam, maizniekam, medmāsai, pastniekam utml. Ļoti daudzi atsaucas uz aicinājumu kļūt, teiksim, par finansistu vai juristu, toties skolotāju, ārstu un vienkāršu amatu meistaru (kā maiznieks, pavārs, dārznieks, galdnieks utml.) kļūst aizvien mazāk. Šaubos vai katrs topošais ekonomists vai advokāts izjūt patiesu aicinājumu stāties šajā arodā, tas ir, ņemties ar grāmatvedību vai krāmēties ar dažādiem tieslietu aktiem utt. Daudzi izvēlas šīs profesijas tikai tādēļ, ka tajās ir labas izredzes nopelnīt lielu naudu. Un tas, kā zināms, ir ļoti svarīgi. Kāds amata brālis man reiz teica – saki, ko gribi, bet nauda galā nosaka visu. Un es tikai paraustīju plecus, jo bija jāpiekrīt. Taču nauda nedrīkst būt mūsu kungs, tā nedrīkst būt visa notiecēja un mēs nedrīkstam tam piederēt. Ir labi, ja kādam no mums pieder nauda un līdz ar to iespēja kalpot ļoti daudziem. Bet nekad nedrīkst būt otrādi – ka mēs piederam naudai, kalpojam tai.

Bet ko lai dara cilvēks, kura mūža aicinājums, piemēram, ir graudkopība – audzēt labību? Vai, teiksim, slimo aprūpe, – šie arodi ir ļoti svarīgi un netrūktu tādu, kas savā sirdī sajūt vēlmi būt tieši šajās profesijās. Taču tieši tādēļ, ka „nauda galā nosaka visu”, viņi kļūst par juristiem, par bodniekiem, tranzīta biznesmeņiem, vairumtirgotājiem vai tamlīdzīgiem: jo tur taču nāk nauda. Bet pelnīt naudu – daudz naudas – taču esot liels gods. Arī tādi, kas tomēr izšķiras par nerentablām profesijām. Viņus gan par gudriem neviens neuzskata, taisni otrādi. Viņu situācija patiešām nav apskaužama. Bieži viņiem, lai varētu nodarboties ar sev tik tuvo lietu – uz ko pats Dievs viņus ir aicinājis, visu nedēļu ir jākalpo pilnīgi citā nozarē. Un katrs darbs jau prasa atdevi – vai tas būtu garderobists vai pārdevējs asistents vai elektriķis.

 Raujoties pa divām vai pat pa trīs vietām, rodas jautājums, kurai nozarei es faktiski piederu, kas tad ir mans īstais arods? Es pazinu kādu, kura aicinājums bija novadpētniecība. Augu nedēļu viņš kā traks rāvas pa visādiem darbiem – uzpirka un piegādāja veikaliem kastes, citreiz atkal labodams sadzīves tehniku. To viņš darīja tikai, lai nopelnītu sev iztiku. Pa naktīm viņš bieži bija augšā, jo veidoja filmu par sava pagasta vēsturi. Bet tikai vienu vakaru nedēļā viņš varēja pavadīt muzejā – uz brīvprātības pamatiem aicinot cilvēkus bezmaksas ģeogrāfijas kursos. Šis novadpētnieks īstenībā neieredzēja veikalu un saplīsušus putekļu sūcējus un darīja visus šos darbus ar krietnu piespiešanos. Vislielākā laime viņam bija sagaidīt sestdienas vakaru muzejā un pasniegt tur savus mīļotos kursus. Cik ilgi var izturēt tādu dzīvi? „Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs”. Vienreiz taču ir jātriec ratā visas šīs kastes un veco krāmu kalni. Vienreiz patiešām pienāks tā diena, kad mēs varēsim pilnībā nodoties tikai un vienīgi savam aicinājumam – būt vienīgi un tikai par Dieva bērniem. Lielā skaidrības un laimes diena, kurā mēs varēsim kalpot vienīgi un tikai savam Dievam un savam Kungam Jēzum Kristum, mums ir apsolīta kā mūsu pestīšanas diena.

Tā nu Jēzus aicina savus kristiešus palikt uzticīgiem savai profesijai – evaņģēliskajam aicinājumam uz ticību arī paliekot savos laicīgajos amatos un profesijās. Arī kā skolotājiem, ārstiem, pārdevējiem, namdariem utt. kalpot tikai Dievam. Ko nozīmē kalpot tikai Dievam un kādā veidā mēs to vispār varam paveikt? Luters saka: kalpot Dievam nozīmē paklausīt Viņam visās lietās. Bet kas ir Dievs? Ir tikai viens veids, kā mēs varam sastapt un iepazīt Dievu, tas ir, Jēzus Kristus. Un tāpēc ir iespējama tikai viena kalpošana Dievam. Un tikai šo vienu kalpošanu Dievs no mums sagaida: vienkārši saņemt Jēzus Kristus evaņģēliju un sekot tajā paustajam apsolījuma vārdam. Tā ir mūsu vienīgā kalpošana Dievam, citu viņš no mums negaida. Proti, tas, kas mūs vada un motivē mūsu darbā, allaž ir evaņģēlijs un nevis tikai peļņa. Nevis strādāt, lai pelnītu vēl un vēl, bet pelnīt, lai varētu noturēties savā pamatprofesijā – būt par kristieti, par evaņģēlija aicināto.

Mūsu tekstā Kristus uzrunā savējos par mazticīgajiem: jā, jums ir ticība, bet maza, tāpēc ka jūs zūdāties. Katra zūdīšanās jeb plosīšanās vājina ticību. Citu neko tā nespēj nedz dot, nedz darīt. Vismazāk tā spēj palīdzēt panest mūsu rūpestus. Jūs, tāpat kā visu pasauli, uztur Dievs Visuvaldītājs un Visuzinātājs, Viņš rūpējas par jums nemitīgi: ir ļoti svarīgi paļauties uz to. Tā ir pirmā baušļa prasība. Tikmēr ar savu zūdīšanos jeb ar pārlieko nervozēšanu un plosīšanos mēs satricinām šo mazo paļāvību, kas mums ir. Tāpēc neplosīsimies un nenervozēsim par to, ka dzīvojot garīgi un domājot vispirms par Dieva aicinājumu uz ticību Kristus Evaņģēlijam, tas ir, nākot uz draudzi, studējot Bībeli, lūdzot rītos un vakaros Dievu, mūsu praktiskā dzīve sabruks un mēs nonīksim galējā trūkumā.

Taču sekot šādam Dieva aicinājumam brīžiem šķiet ir neiespējami. Vai kā nereti liekas – augstākā mērā sarežģīti. Kā tad lai staigā Dieva Garā, kā lai nododas tikai un vienīgi Dievam? Dzīve mūsdienu pasaulē lielā mērā ir ļoti pretrunīga, jo cilvēki ir nolikti situācijās, kurās tiem nav vienotas identitātes – viņu personības dalās, viņi ir divu, bieži pat vairāku kungu kalpi. Ja, piemēram, automehāniķis ik pa brīdim apgalvo, ka viņš īstenībā ir jūras spēku admirālis, tad tā ir šizofrēnija. Bet tas nav tikai pa jokam: Rīgas centrāltirgū stendu pārdevēju vidū esot vairāki ar zinātņu doktoru grādiem. Un cik daudz augsti kvalificēti kultūras darbinieki šodien strādā par šoferiem, reklāmas aģentiem, muitniekiem utml. Un cik vispār ir mācītāju, kuri nav spiesti „iet biznesā” – tas ir šiverēt pa tirgoņu pasauli, lai nopelnītu sev iztiku? Jeb arī, kas ir nesalīdzināmi ļaunāk, - darīt savu svēto aicinājumu par sava veida biznesu...

Šādu parādību dziļākā jēga nav ilgi jāmeklē: sabiedrībā, kur neierobežoti valda mamons jeb kuras augstā vērtībā ir nauda, nejēdzības vairojas kā sēnes pēc lietus. Bet naudas diktatūra var nodibināties tikai pār tādiem cilvēkiem, kuru sirdīs tā jau ir sākusi valdīt. Latvija ir zeme, kurā skolotāja, ārsta, mācītāja vai tamlīdzīga kvalifikācija faktiski izsaka sociālās nāves spriedumu. Toties banku augstskolas šturmē studentu bari, pirkšanas un pārdošanas speciālisti mūsu zemē ir vislielākā cieņā.

Kaut arī mēs, kristieši, būtībā esam pavisam citas valstības pilsoņi un mūsu piederība ir Debesīs, tomēr mēs esam arī šīs sabiedrības locekļi un bieži nemaz nevaram būt brīvāki par citiem. Vai arī ticīgais šādā situācijā nav lemts kalpošanai diviem kungiem un tādai šizofrēnijai līdzīgi kā automehāniķis, kas ik pa brīdim sakās esam jūras spēku admirālis? Citiem vārdiem – visas mūsu sabiedrībā valdošās nejēdzības neiet secen arī mūsu dzīvei. Mēs lietojam šajā sabiedrībā apritē esošo naudu un esam atkarīgi no tā, cik mums tās ir vai nav. Atkarībā no naudas daudzuma mēs plānojam savus pirkumus, izbraucienus un kinozāļu apmeklējumus. Mēs ieslēdzam tos pašus TV kanālus un pārdomājam savos prātos tās pašas domas, kas cirkulē šajā sabiedrībā. Mēs, tāpat kā daudzi, kalkulējam, kā izdzīvot. Un ja veiktos – kā tikt uz augšu, kā pelnīt vairāk naudas, lai iegūtu vairāk labumu, ko var iegūt par šo naudu. Un tanī pat laikā mēs esam kristieši, kas apliecina, ka tic Dieva vārdam kā vienīgai patiesībai un dzīvo saskaņā ar to, ko tas māca. Vai mēs tad neesam divu kungu kalpi? Un ko tad, ja Dieva vārds saka kā mūsu šodienas tekstā, ka tas nav iespējams, jo nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un naudai. Vai mēs būtu liekuļi un pretrunā paši ar sevi, un mūsu kristiešu identitāte būtu dalīta? Ja nauda ir ieņēmusi galveno vietu mūsu dzīvē, tad tas tā patiešām ir. Daži gan atrunājas, teikdami: es nemīlu naudu, bet tikai to, ko par to var nopirkt. Nepievilieties, jo Dievs neļaujas apsmieties. Tas ir tas pats. Ja kristietis sāk pārlieku nervozēt un plosīties (zūdīties) naudas dēļ, tad viņš ir uz bīstama ceļa. Tā turpinot, viņš tik tiešām kļūs par cita kunga kalpu un patiesībā pazaudēs ticību Kristum un līdz ar to pestīšanu.

Šajās dienās uz kāda laukuma pašā Rīgas centrā bija vērojama ļoti zīmīga un visnotaļ atjautīga kādas bankas pašreklāma. Lielā kastē no organiskā stikla bija ieliktas daudzas piecsimt, simts un piecdesmit latu banknotes, no lejas šajā kastē tika pievadītas daudzas spēcīgas gaisa strūkliņas. Krāsainās naudas zīmes – sarkanās un zilās – griezās šīs caurspīdīgās kastes iekšienē kā biezā virpulī. Savukārt ap šo kasti spietoja cilvēki – šis reklāmas triks pievilka garāmgājējus kā lapsenes pie ievārījuma burkas. Neviļus tas atgādināja stāstu par zelta teļu – elku tēlu, ko izraēlieši darināja pie Horeba kalna Mozus prombūtnes laikā: „šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes verdzības zemes” ... Tomēr, cik efektīgs var izrādīties tāds ļoti primitīvs reklāmas triks: skatieties, pie mums nauda ir nauda, tās ir daudz un tā ir apritē. Vai arī jūs gribat tikt pie tās? Nu tad nāciet tik šurp, ieguldiet te arī savējo! Varbūt arī jūsu konts reiz izskatīsies tik brangi, kā šīs krāsaino un vērtīgo banknošu mākonis. Jūs sakāt, jums nav nevienas tādas naudas zīmes, ko ieguldīt? Nu, ko – paši vainīgi! Tad plosieties un zūdieties augu dienu un arī naktīs, raušiet un skaudiet kur vien var, lai vienreiz varētu teikt: arī uz mana konta naudiņa cirkulē tāpat kā šajā kastē, un tagad viss manā dzīvē ir sasniegts, tagad man ir krājumu gana, es varu ēst, dzert un atpūsties.

Kāds vaicās: un kas tur slikts? Vai tad labklājība un pārticība būtu kas nosodāms? Un kas gan ķecerīgs būtu šajā bankas menedžeru atjautīgajā reklāmā? Atbilde: ķecerīga ir nevis nauda, bet gan tās likšana dzīves centrā, kalpošana tikai naudai, tās padarīšana par mūsu dzīves galveno noteicēju, par tās kungu. Rūpēties par saviem ienākumiem nekādā ziņā nav ķecerīgi, bet ķecerība ir domā: ja man ir daudz naudas, viss ir sasniegts. Ievērojiet! Kristus nedz šeit, nedz kur citur nav teicis: metiet pie malas visu darbu un rūpes, nepieskaraties naudai utml. Bet gan – nekalpot  tai, nekļūt par tās vergu. Šīs pasaules dzīvē mums neizvairīties no “smērēšanās” ar naudu. Lietojot naudu, mēs nedrīkstam nonākt atkarībā no tās. Bet šī atkarība sākas ar nervozēšanu: ko ēdīsim, ko dzersim?

Jēzus Kristus mūsu tekstā saka: dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības. Mūsu situācijā tas nozīmē konkrēti – sākt tajā dzīvot tur, kur tā neredzamā veidā jau ir mūsu vidū: tas nozīmē gluži vienkārši turēties pie ticības Jēzum Kristum. Bet to mēs varam izdarīt nevis kaut kā pašu spēkiem, bet regulāri nākot uz draudzi, lai klausītos Dieva vārdā un saņemtu Altāra sakramentu. Lai Dievs, kas mūs uztur visās lietās, palīdz arī mums visam pa priekšu dzīties pēc Viņa valstības, kas jau tagad tiek dāvāta kā grēku piedošana, ticība un mūžīgā dzīvība Kristus dēļ. Āmen.