Neraudi - viss būs kārtībā!

Mēdz teikt: cilvēks ir pazaudējis paradīzi. Cilvēks no turienes ir padzīts. Tas īstenībā ir šausmīgs fakts, bet mūsdienu kultūrā cilvēki to vairs neņem nopietni – tas esot tik vien kā mīts, ka Dievs ir nolādējis pirmos cilvēkus – Ādamu un Ievu – un līdz ar viņiem visus viņu pēctečus; ka grēka dēļ viņi ir izdzīti no paradīzes, zaudēdami Dieva tuvumu un esot nolemti sūrai, vaiga sviedros vadītai darba dzīvei, lai tās galā mirtu. Turpmāk tas attiecas uz ikvienu cilvēku. Mūsdienu cilvēka liberālā pašizpratne pasmaida par to kā par pasaciņu. Bet mūsdienu brašie cilvēki vēl joprojām visi kā viens mirst. Visi ir nolemti nāvei. Lielākā daļa pa katru cenu grib izgrūst ārā šo faktu no apziņas un dzīvot tā, it kā nāve viņus neskartu. Taču Dievs ik pa brīdim viņiem par to atgādina: apkop savu namu, jo tu mirsi!

Kādā atpūtnieku ciematā pie jūras ir daudz vasarnīcu, kur pilsētnieki dodas izklaidēties – uzdzīve dažā labā namā sit augstu vilni: tur viņi ēd, dzer un nododas miesas kārībām uz nebēdu visu nakti. Tikai rīta pusē uzdzīvotāji iekrīt savās gultās, lai izgulētu skurbuli. Kad pulkstenis nāk jau pretī pusdienai, tikai tad viņi slienas augšā. Un skat, pirmā skaņa, kas nāk caur klusumu, ir kapa zvans. Šodien šajā ciemā kādu glabā. Procesija iet cauri ciemam un uzdzīvotāji gribot negribot to redz caur plānajiem aizkariem. Tur nes mironi un viņi nopūšas: „uff, cik labi, ka mēs esam dzīvi”. Bet katra zvana šķinda kapličā it kā brēc virsū: jūs mirsiet, arī jūs... Jums liekas, ka jūs esat dzīvi, jauni un veseli, ka jūs esat bagāti un jums ir pārpilnība, bet patiesībā jūs esat nabagi, akli, un kaili – jūs esat jau nobeigušies! Kaut arī tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris.

Tā ir Dieva balss, kas atskan no Bībeles un par kuru atgādina šī zvana šķinda. Savos grēkos un pārkāpumos dzīvodami, jūs esat miruši, kad nedzirdat vai izliekaties nedzirdām Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem. Tie, kas to ignorē un neseko Kristum, ir miruši.

Jēzus reiz teica saviem mācekļiem: nāc Man pakaļ, un liec lai miroņi apglabā savus mirušos. Tas nozīmē, ka Dieva acīs visi, kas nedzird vai neņem vērā Dieva aicinājumu, faktiski ir miruši. Visi, kuriem nav Jēzus Kristus – Pestītāja, būtībā ir miruši. Katra nodzīvotā vai arī uzdzīvotā diena ved viņus tuvāk nāvei.

Bet nāve vēl nav viss, jo viņiem būs vēl jāpiedzīvo augšāmcelšanās sodam – viņi tiks iesviesti uguns jūrā, tā būs otrā nāve – mūžīgā nāve, kuru viņi cietīs kopā ar visiem bezdievjiem un arī tiem, kas ir saņēmuši ticības dāvanu, bet pēc kāda laika aizsvieduši to projām kā nekam nederīgu lietu – atkrituši no ticības Kristum, jo paļāvušies tikai uz to, kas ir redzams un ko var aptaustīt. Kuram nav šīs ticības Kristum, tas ir nolemts mūžīgam sodam uguns jūrā.

Tā nu nāve ir visu cilvēku liktenis. Bet nāve vēl nav viss. Pēc nāves būs augšāmcelšanās – vai nu sodam, vai mūžīgai svētlaimei kopā ar Kristu visu Dieva bērnu pulkā. Bet – vai nāve allaž ir bijusi cilvēka liktenis? Dieva sākotnējais nodoms ar cilvēku ir bijis savādāks – viņš radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, ielika dzīvot viņu paradīzē, kur auga daudzi brīnumaini koki, no kuru augļiem viņš varēja baudīt pa pilnam. Visupirms – tas bija dzīvības koks. Cilvēks no tā baudīja un nepazina nāvi. Viņā nebija nekāda ļaunuma un viņš dzīvoja perfektā saskaņā ar Dievu kā ar sava Radītāja gribu. Cilvēka dvēsele un viņa sirds bija Dieva templis. Pirmie cilvēki – mūsu pirmvecāki – dzīvoja ar Dievu kā vienā elementā. Kā zivis ūdenī un kā putni gaisā ir savā elementā, tā cilvēks bija Dievā. Lūk, ko nozīmē paradīze. 

Pēc grēkā krišanas, kad cilvēks ļāvās velna kārdināšanai un baudīja no aizliegtā augļa, viss ir mainījies – cilvēki gan turpina dzīvot Dieva radītajā pasaulē un pārtikt no visa, ko Viņš dod, bet viņi vairs nav savā sirdī un dvēselē kopā ar Dievu kā iepriekš. Taisni otrādi – cilvēks savā dvēselē ir kļuvis par Dieva ienaidnieku, par spītnieku un Dieva prāta apstrīdētāju. Ienākot šajā pasaulē, mēs visi kopš tā brīža esam iedzimuši citā elementā – grēkā. Bet grēka dzīvei ir pāri Dieva lāsts. Tā ir nolādēta uz nāvi. Dieva paradīzes stāvoklis mums pēc savas dabas tamdēļ ir kļuvis svešs.

Ko tas nozīmē dzīvot šajā citā elementā – iedzimtajā grēkā un būt svešiniekam Dieva priekšā? Piemēram, ūdens ir vide, kurā cilvēks ir svešinieks. Viņš nespēj tajā dzīvot un pat labu peldētāju ne mirkli neatstāj paniskas bailes aizrīties un smakšanas mokās nogrimt dzelmē – tāpat ir ar mūsu kopību ar Dievu. Dieva tuvums ir kļuvis mums nepanesams. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! Un tas viss grēka dēļ. Kādreiz mēs bijām pie Dieva kā savās mājās, kā savā elementā – kā zivis ūdenī, bet tagad Dievs un paradīze ir mums sveša un biedējoša vide.

Šī iemesla dēļ mūsdienu cilvēki izsmej paradīzi, noniecina to par mītu un noraida Dieva piedāvāto atgriešanās ceļu – Kristu, pa kuru mēs no tīras Dieva žēlastības drīkstam atgriezties atpakaļ pie sava Dieva. Tātad vaina nav mūsdienu samaitātajā laikmetā vai ateismā. Tāda noraidīšana ir pastāvējusi visos laikos, kuros cilvēki ir dzīvojuši pēc izraidīšanas no paradīzes. Cilvēks – bioloģiski visnotaļ dzīvs radījums, Dieva priekšā ir zaudēts, tikai vārda pēc dzīvs, bet īstenībā – jau miris. Viņš pats neko nespēj darīt, lai izbēgtu savam liktenim. Nāve aizsniedz ikvienu, citu agrāk, citu nedaudz vēlāk, kā mēs to redzam arī šajā evaņģēlija stāstā par Naines jaunekli.

Un tieši tamdēļ, ka cilvēks tur neko vairs nespēj darīt un viņa paša spēkos nav glābties, Dievs ir darbojies un turpina mūsu vietā Kristū. Un klāt piegājis, TAS KUNGS aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: jaunekli, Es tev saku: celies augšā! Tā Dievs mums ir dāvājis Augšāmcelšanos. Viņš ir licis nākt savam Dēlam, lai tas ar savām ciešanām, asinīm un krusta nāvi izrautu mūs no šī nolādētā likteņa. Dievs, sludinot savu Evaņģēliju un dāvinot mums ticību, liek mums piedzīvot pirmo augšāmcelšanos – no garīgās nāves, no neticības, kurā mēs visi slīkām, pirms Kristus ar Evaņģēlija vārdu aizskāra mūsu mirušās sirdis līdzīgi kā zārku un teica mums: cilvēk, es tev saku, celies augšā!

Tādā veidā mēs piedzīvojam augšāmcelšanos – brīdī, kad kļuvām vai kļūstam ticīgi – pēkšņā atskārsme, ka visa iepriekšējā dzīve ir bijusi grēka varas pārņemta un lēnām slīdēja lejup uz nāves dzelmi. Ka visa iepriekšējā dzīvošana faktiski nemaz nebija dzīve, bet gatavais posts un murgs tā ir bijusi; ka tā bija velna un nāves gūstā pavadāma nožēlojama eksistence. Bet tajā brīdī, kad Dieva Svētais Gars ar vārdu mani atgrieza, tā bija augšāmcelšanās no garīgas nāves, kurā es grimu.

Mēs piedzīvojam augšāmcelšanos no savas garīgās nāves arī tagad, šinī reizē un ikvienā brīdī, kad uzklausām Dieva vārdu bauslības un Evaņģēlija pasludinājumā. Kad mēs dzirdam, cik svēts ir Dievs, cik absolūti taisnīgs ir Viņš, ka nekas nepaliek Viņam apslēpts, ka Viņš ir dzirdējis katru slepenībā izrunāto vārdu un redz katru iekšienē domāto domu, ka Viņš pieprasa, lai cilvēks pilnīgi paklausa Viņa likumam – lai Viņš mīl Viņu pāri visām lietām ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku un savu tuvāko kā sevi pašu. Un katru, kas nespēs turēt šo bausli, Viņš tiesās kā grēcinieku un aizraidīs prom no sava vaiga.

 Vai šinī brīdī, mīļie draugi, mums nepaliek baigi ap sirdi? Vai mēs šajā brīdī nejūtamies kā iedzīti strupceļā un bezspēcīgi? Kā bēguši no lauvas un krituši lāča nagos, vai arī kā nogurumā atgriezušies savā namā un, atbalstoties pret sienu, mums būtu iedzēlusi čūska. Tieši tā. Šajā brīdī mēs esam kā pierauti no letarģiska miega un saprotam: ja nekas nemainīsies, tad mēs esam pagalam.

Tieši šajā brīdi Dievs tev ir sagatavojis citu sprediķi: Jēzus Kristus ir šeit, lai visu mainītu, Dieva žēlastība un apžēlošana caur Viņu tiek piedāvāta visiem grēciniekiem. Viņš nepaies garām nevienam kā Viņš nepagāja garām šai bēdu sagrauztajai atraitnei no Naines: neraudi, viss būs kārtībā! Un dāvās tev to, ko neviena auss nav dzirdējusi, neviena acs nav redzējusi, bet ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas saņem Viņa Dēlu. Tā ir uzvara pār nāvi, tā ir augšāmcelšanās. Šinī brīdī Dievs tev ar savu Garu pieceļ no garīgas nāves un atjauno tevi ticībā. Tagad turies pie tās kā vislielākā dārguma. Šinī brīdī Viņš ar savām asinīm atpērk tevi no grēka varas, izrauj tevi no dzīves šajā nāvējošajā, no Dieva atsvešinātajā elementā, un tu atkal atgriezies paradīzē.

Pagaidām to vēl nevar redzēt, bet ticībā tā ir klātesoša. Pie dievgalda tu šajā trauslajā maizē un vīnā saņem paša Dieva spēku un dzer no pašas dzīvības avota – ēzdams Augšāmceltā Kristus miesu, un dzerdams Viņa svētās asinis, kas ir izlietas tavu grēku piedošanai. Tu esi patiesības ceļā, Kristū – svētīgā gaitā pretī tai lielajai dienai, kad Dievs pats tevi sagaidīs paradīzē un noslaucīs visas tavas asaras. Nekas tur vairs nebūs nolādēts, nāves vairs nebūs, nedz vaidu, nedz sāpju. Šie vārdi ir uzticami un patiesi, jo tie nāk no Dieva. Āmen.