Putna acīm raugoties

Rudens ir laiks, kad ievācam ražu. Protams, šodien lielākā daļa no mums vairs nenodarbojas ar zemkopību un tamdēļ arī vairs nevar iedomāties šo svētīgo sajūtu: viss apdarīts, lauki ir novākti, klētis un apcirkņi ir piepildīti. Prieks un gandarījums iemājo sirdī, un lūpas pašas veras teikt pateicību Dievam, visa audzētājam, kas par mums gadā, lai mums būtu iztika. Šodien mēs sliecamies saprast šos senos baznīcas svētkus garīgā nozīmē. Šī ir tā diena, kad, atgriezušies no iepirkumiem veikalā, mēs ar pateicību aplūkojam līdzi atnestos saiņus un slavējam Dievu, kas par mums gādā. Jo mēs zinām: tas, ka mums visa kā ir pa pilnam, tas ir Viņa nopelns, ne mūsējais. Viens gan ir dēstījis – teiksim, kāds fermeris no Leišmales vai kāds banānu plantāciju strādnieks no Gvatemalas, cits aplaistīja, cits uzraudzīja un kopa, bet Dievs deva spēku augšanai. Viņš deva arī man izdošanos un darbu, lai es varētu strādāt savā vietā un nopelnītu naudu šiem iepirkumiem. Tāpēc mēs slavējam Dievu, jo cildināms nav ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas visu audzē un uztur.

Tā ir svarīga atziņa: raža, ko ievācam, patiesībā nav mūsu darba augļi. To visu ir devis un dod Dievs. Tā ir ticībā gūta atziņa, tā nenāk no mūsu pašu saprašanas. Šī atziņa dod mums neparastu miera un patvēruma sajūtu. Šī ticība, ka Dievs par mums gādā, dāvā paļāvību un cerību: arī ja mums kaut kas neizdodas – un tas notiek ik pa brīdim – mēs tomēr nemirsim badu, jo Dievs ir visu devis un Viņš dos mums mūsu barību arī turpmāk savā laikā.

 Savukārt mūsu pašu dabiskā saprašana sliecas domāt, ka viss šajā dzīvē – veiksme karjerā, izdošanās darbā utt., ir mūsu pašu nopelns, mūsu darba augļi. Tāds uzskats raksturīgs neticībai, un cilvēkam, kas stāv pilnu šķūņu priekšā, tas dod milzīgu pašapmierinātību un lepnību: man gan ir krājumu pa pilnam, es gan esmu gudrs, apķērīgs un izdarīgs!

Bet patiesībā tās ir muļķa domas. Neticīga muļķa. Lielākā daļa neticīgo nemaz nav muļķi, taisni vai otrādi – pasaulīgā izpratnē viņi ir visādu gudrību un praktisku atziņu pilni. Tieši tāpēc viņi nemaz neizjūt gandarījumu apkūlības dienās, kad visi apcirkņi un šķūņi ir pilni. Viņam tieši šīs lielās praktiskās gudrības dēļ nav arī nekādā miera sirdī, jo viņu allaž nepamet doma: šogad man gan labi sanāca, bet kā būs nākošgad? Ja es nošauju greizi un nelaikā sēju vai iestādu, viss būs pagalam. Turklāt dzīvē nav nekādas stabilitātes. Kur es likšos, kur dabūšu iztiku ģimenei? Kreditori prasīs savu, viņi atnāks un atņems man visu, kas man ir, un man būs jāpaliek par ubagu. Izmisums, bezcerība rādās nākotnē, kaut arī šodien vēl krājumu pa pilnam. Visi svin apkūlības, bet gudrais saimnieks sēž ar drūmu vaigu. Kad viņam prasa: ko tu tik pesimistisks? Tad gudrais visgudri nopūšas: pesimists esot labi informēts optimists...

 Un jāsaka, ka tas tiešām tā arī ir: šis par saviem nopelniem lepnais saimnieks tik tiesām ir labi informēts un prot ievākt un analizēt informāciju arī no savas sirdsapziņas. Tā viņam vēsta skarbu spriedumu: Ko cilvēks ir sējis, to viņš arī pļaus. Kas sējis paļāvībā tikai uz sevi, tas arī tāpat pļaus. Šie vārdi gan nāk no Svētajiem Rakstiem, kurus šis cilvēks nicina un nekad nav lasījis, bet viņš tos kaut kādā veidā ir uzzinājis. Dievs atrod ceļu, kā paziņot bezdievjiem savu spriedumu arī tad, ja viņi noniecina Svētos Rakstus. Dieva baušļi ir ierakstīti katra cilvēka sirdī – nojausma par pēdējo tiesu traucē mierīgi dzīvot un arī gulēt. Neticībai pat labos laikos nav prieka par pilnu klēti. Tā atrod kādu sīku trūkumu un gaužas, tai pietiek ar kādu neizdošanos, lai kristu „gudro pesimismā” un zaudētu cerību nākotnei.

Ko esi sējis, to pļausi... Nav nekā briesmīgāka, ja tāda pašu sētā raža piepildās garīgā nozīmē: mūžībā. Ja tikai iedomājamies, ka mums būtu jāstāv tur Dieva priekšā ar saviem nopelniem, sirdi sagrābj bailes un izmisums. Tāpēc mēs, kas kopā vienā garā apliecinām vienu ticību, neļausimies, ka velns mūs piemuļķo! Viss, ko mēs labu gūstam – iztiku, mājvietu, karjeru – nav mūsu nopelns, bet Dieva gādība par mums. Tāpēc ļausim, lai tad Svētais Gars mūs mierina, kad uzmācās velns, un dara gudrus pestīšanai ticībā uz Jēzu Kristu. Ar ticību Viņa nopelnam, ne ar sava darba augļiem mums ir jālielās. Kad veicas un esam savākuši labu ābolu ražu, ievākušies jaunā dzīvoklī, dabūjuši jaunu darbu utt., neaizmirsīsim apliecināt savu ticību Dievam, Tēvam, Visuvaldītājam, debess un zemes Radītajam. Tā, kā katehisms mūs uz to aicina. Ņemsim to rokā savā pateicības brīdī un lasīsim. Tas būs nedaudz svinīgi, bet tādiem svinības pilniem brīžiem pienākas vieta mūsu dzīvē, mūsu mājās, mūsu ikdienā:

Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu radību, ka Viņš man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprātu un visas maņas un joprojām uztur, - turklāt apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus un lopus un visu pārējo mantu un ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā, pret visām briesmām aizsargā un no visa ļauna glābj un pasargā; un to visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas labestības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt.

Šādā ticības apliecībā mēs sajutīsim patiesu mieru un līdzsvara sajūtu savā sirdī šajā kārtējā ražas brīdi. Un neviens šo prieku vairs mums nevarēs atņemt. Mēs gavilēsim savās dzīvēs kā meža putni vasaras vidū. Tās būs patiesas Dieva bērnu gaviles un patiess miers.

Dariet to arī tad, kad raža ir knapāka, kad neveicas un nepiepildās kāda iecere, kad pietrūkst, teiksim, krietni apmaksāta darba, ērta dzīvokļa – arī tad – ķerieties pie katehisma un aplieciniet kopā ar Dr. Mārtiņu Luteru pirmo šo ticības artikulu! Jūs piedzīvosit, kāds spēks ir ticības apliecināšanā. Tas ir ne tikai svinīgs rituāls, bet kaut kas vairāk. Mums paliekot šajā ticības apliecībā un lūgšanā, Svētais Gars mūs mierina un aizstāv arī grūtākos laikos saglabāt paļāvību, ka Dievs man dod savu barību savā laikā un tieši to, kas man ir vajadzīgs, par ko es lūdzu. Tikai nesāksim plosīties un zūdīties: ko ēdīsim, ko ģērbsim, kā iztiksim, jo tā dara neticība – uzmācīgā doma, kas visā ražā un guvumā redz savu nopelnu, kas paļaujas tikai pati uz sevi.

Latvijas sociālpētnieki nesen publicēja satraucošus datus: lielākā daļa sabiedrības slīgst bezcerībā par savu nākotni. Tie nav tikai melanholiskie raksturi un vecākās paaudzes cilvēki, bet pārsvarā jaunieši. Viņi atzīst, ka mūsu zemē visu izšķir personiskie sakari, nevis izglītība un iniciatīva un talants. Tikai katrs ceturtais strādājošais var pilnā mērā apgādāt savu ģimeni, 87% jauno darba ņēmēju ir algādži tikai peļņas nozarēs, kam nav nekāda sakara ar paša gribēto arodu. Jauniešu vidū strauji izplatās nolemtības sajūta. Sociālās nodrošināšanas sistēma ir sagrauta pirms tā vēl tika radīta. Skolotāja, ārsta, mācītāja un tamlīdzīgi kalpojošie arodi ir noniecināti. Uzņēmēja darbības principi pakļauti džungļu likumam. Ko darīs tie, kam nav blatiņa, lai uzstartētu dzīvi? Nu ko, latvju valsts stūrmaņi – ir pienācis pļaujas laiks un ir jāpļauj, ko esam sējuši! Bezcerība valda gandrīz katrā vietā un katrā sirdī un apdraud visas sabiedrības nākotni.

Bet cerības nav un nevar būt tur, kur pazūd ticība. Nolemtības sajūta un drūmums plosās tieši tur, kur jaunie ļaudis ieaug kultūrā, kura sludina, ka cilvēks ir visa universa centrs, ka no viņiem pašiem ir atkarīga raža un viņu dzīves apkūlības jeb izdošanās. Paradoksāli, bet tieši tagad, kad jaunatnei ir pavērusies plašu iespēju pasaule un Latvija ir atgriezusies Eiropas valstu pulkā, jaunatnē pieaug nolemtības sajūta. Gluži kā jau minētajā piemērā par drūmo saimnieku labas ražas svētkos. Vai aizvien plašumā ejošā bezdievība nepadara mūsu jaunatni par šī labi informētā un drūmā saimnieka bērniem – faktiskās bezdievības bērniem? Briesmas katra atsevišķā un visas nācijas kopīgajā liktenī.

Ja laivā ir sūce, tad to var aizšūt un kuģis nenogrimst. Vistrakāk ir tad, kad sūces aiztaisīšana nevienu vairs neuztrauc. Ja visas vērtības ir ieliktas naudas ražā, finansu pļaujā un seksīgas ārienes kopšanā, tad patiesā Dieva un ražas devēja vietā tiek pielūgti elki. Elkdievība ir sēšana miesā. Bet kas miesā sēj, tas pļaus no miesas pazušanu. Arī par gūtiem panākumiem – ienākumiem un ražu, mājvietu un pasargāšanu no nelaimes – nav pateicības Dievam, bet tiek izcelti paša nopelni.

Arī kristieši šodien pakļaujas tādiem ražas svētkiem un tādai sējai: sabiedrisko vērtību vai drīzāk – antivērtību slogs spiež arī uz mums, ticīgajiem. Reklāmas tēli un centrālie brendi sludina: paļaujies uz sevi, uz saviem nopelniem – tad varēs iepļaut vēl vairāk. Kurš gan no jums nepazīst sagandētu garastāvokli par nepietiekamu atalgojumu, izredžu trūkumu darbā, rūgtumu un pastāvīgu nervozēšanu par nākotni. Un turpretim, cik reti sirdī ir tā svētīgā pateicības sajūta Dievam par visu, ko Viņš ir devis – par jumtu virs galvas, ēdienu, apģērbu, par sievu vai par bērniem? Neticība ir atvars, kura straumi jūtam katrs ikviens. Ja pret to gribam peldēt pašu spēkiem un vienatnē, šis neticības atvars ātri vien iesūks mūs iekšā un mēs kļūsim līdzīgi šai pasaulei. Toties nākdami kopā Dieva draudzē, mēs mācīsimies visas savas rūpes likt Dieva rokās un atzīt, ka Viņš ir tas, kas gadā par visu – tā mēs saņemsim atvieglojumu savām dvēselēm.

„Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” Tie ir Jēzus Kristus vārdi mums, Viņa sekotājiem. Liec visu Dieva rokās, kas sirdī kremt un smeldz! Viņš gādās, ka tu atradīsi iztikšanu. Kāds muļķis gan tu esi, ja tu neuztici Viņam arī savu miesīgo iztikšanu un nemitīgi raizējies par savu dzīvi! Tā šajā lietā māca Mārtiņš Luters: ja kādam ir iemesls raizēties un domāt par pļaušanu, tad tie ir mazie putniņi. Viņi neprot sēt, un, kad vasara tuvojas, tiem jādomā: Tagad visa pasaule sēj sēklu, lai vēlāk ievāktu ražu. Bet mums nav svētīgo graudu, ko sēt un ko pļaut. Kur mēs atradīsim pārtiku pārējam gadam, īpaši ziemas aukstumā, kad viss ir novākts un nekas nav palicis uz lauka? Ko mēs, cilvēki, darītu, ja kaut vienu vasaru mums nebūtu nekā ko sēt? Cik gan izmisusi tad kļūtu pasaule, it kā mēs visi būtu nolemti bada nāvei! Bet mazie putniņi turpina lidināties gaisā, dziedādami un rotaļādamies bez rūpēm, kaut arī viņi nezina, kur radīsies viņu nākamā barība. Bet mēs, alkatīgie vēderi, esam tik nožēlojami, ka nevaram beigt uztraukties, pat arī, ja mūsu šķūņi un kambari ir piepildīti un mēs redzam graudus bagātīgi augam laukā.

Redziet, Kristus padara putnus par mūsu skolotājiem: pat bezpalīdzīgs zvirbulis kļūs par teologu un mācītāju visgudrākajam cilvēkam, kuru viņš zina pamācīt: „jūs nožēlojamie cilvēki! Jums ir nami un mājas, nauda un īpašumi. Ik gadu jums ir lauki pilni ar labību, jums allaž ir pat vairāk nekā jums ir nepieciešams. Un tomēr jūs nevarat atrast mieru, jūs vienmēr raizējaties, ka būsi badā. Kaut arī mēs, zvirbuļi, esam neskaitāmi, neviens no mums savas dienas nepavada raizēs, un tomēr Dievs mūs pabaro katru dienu.” Ja putni tik labi apguvuši mākslu uzticēties Dievam un mest visas rūpes uz Viņu, tad mums, kas esam Dieva bērni, vajadzētu vēl labāk.

Ps 145, 15-21

Visas acis gaida uz Tevi, un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā; ¹⁶ Tu atver Savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. ¹⁷ Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos. ¹⁸ Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. ¹⁹ Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem. ²⁰ Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl, bet Viņš iznīcinās visus bezdievīgos. ²¹ Mana mute paudīs Tā Kunga slavu, un visa miesa lai teic Viņa svēto Vārdu mūžīgi mūžam! Mēs slavējam To Kungu tagad un mūžīgi! Alelujā!

 Āmen.