Vispilnīgākais un visaugstākais sprediķis

Mūsu ticība – ir brīnišķīga dāvana, ko esam saņēmuši no Dieva. Mūsu ticība mums ir vajadzīga ik brīdi, bet īpaši tajā vissvarīgākajā brīdī, kad mēs stāvēsim sava Kunga priekšā, kas izšķirs mūsu likteni mūžībā. Mūsu dzīves vislielākā atbildība ir saņemt skaidru ticību, kas glābj, un, to saņēmušiem, nosargāt līdz tai lielajai dienai, kad izšķirsies mūsu liktenis mūžībā. Ticība ir kā savdabīgs transporta līdzeklis cauri šai dzīvei. Tas ir nepieciešams, lai mēs varētu nonākt galā. Dzīve ir līkumu un strupceļu pilna pārvietošanās pa kalnu ceļu. Gar vienu malu bīstamas klintis, gar otru – bezdibenis. Kad esam laimīgi nonākuši ilgi gaidītajā galapunktā, mēs izkāpjam ārā no šī transporta un sakām pateicību šoferītim jeb ticības devējam (Dievam), ka ar lielu prasmi un veiksmīgi mūs ir nogādājis galā, mājās – Debesīs. Tāpēc bezgala svarīgi ir zināt pēc iespējas vairāk par to, kas ir pareiza ticība, kas stāv tās centrā, kā to iegūt un paturēt.

Šis teksts ļoti īsā un koncentrētā formā parāda: mūsu ticības centrā ir grēku piedošana un ir tikai viens, kas cilvēka veidā ir nācis uz šīs zemes, lai pasludinātu grēku piedošanu grēka apziņas sagrauztiem – Jēzus Kristus, kas izrunā šos vārdus: ņemies drošu prātu, mans bērns – tavi grēki tev ir piedoti! Tieši šos pašus Dieva Dēla vārdus sava amata pilnvarā jums pasludina katrreiz mācītājs Absolūcijas brīdī.  Un ja mēs patiešām saprotam, ko šie vārdi nozīmē, tad ikreiz, kad tos dzirdam, mums vajadzētu gavilēt nebeidzamā priekā, zinot, ka nav nekā labāka, augstāka un pilnīgāka, ko mēs varētu dzirdēt, kā vien to, ka Dievs piedod man visus manus grēkus. Absolūcijas vārdi, ko tagad izrunā mācītājs, patiesībā nāk no Dieva, kas bija devis Kristum tādu varu – zemes virsū grēkus piedot. Tā arī šī glābjošā ticība! Vairāk nav prasīts, bet arī mazāk ne! Ja tu tam patiesi un bērna paļāvībā tici, lai tava sirds gavilē – tu esi drošā transportā, ko vada vislabākais stūrmanis – Dievs, tu droši sasniegsi savas dzīves ceļojuma gala punktu – dvēseļu pestīšanu. Tev atliek tikai pateikties un saņemt.

Pateikties arī par to, ka tu, nabaga grēcinieks, dzirdi no paša Dieva šos piedošanas vārdus, un nevis pretējo, ko tu patiesībā ar savu dzīvi būtu pelnījis – ka tavi grēki tev tiek paturēti. Pateikties par to, ka šīs pārbaudījumu pilnās dzīves laikā tu esi Kristus patvērumā – Viņa žēlastības valstībā, kas ir draudze. Un nevis ārpus tās – pasaulē. Tajā valstībā, kurā ar postu valda šīs pasaules kungs, ļaunais Dieva pretinieks, Sātans. Viņš jūs grib apmānīt, atvilt no Dieva vārda, no ticības un draudzes un iegrūst nāvē. Lai to panāktu, velns nerimsies līdz pat beigām.

Lai Dievs mūs žēlīgi no tā pasargā, ka mēs netiktu pievilti un nesajauktu transportus, izkāpdami no draudzes – no Kristus žēlastības valstības, kurā ir grēku piedošana un mūžīgā dzīvība, iekāpdami Sātana pasaules valstībā, kurā ir ļaunums, tumsa, pazudināšana.

Katru reizi dievkalpojumā mēs saņemam apstiprinājumu, ka esam pareizajā transportā – Dieva vadītajā žēlastības maršrutā, kas ved uz mūžīgo dzīvību. Tas izskan absolūcijā, to izskaidro sprediķis, un apzīmogo Altāra sakramentā pasniegtā Kristus miesa un asinis. Viss šeit saka: ņemies drošu prātu, mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti. Gavilē, dziedi, pateicies visu savu tālāko ceļu kā Dieva bērnam pienākas.

Vai šī ticība ir viegla lieta? Jā. Jo tev tā nav jāizpelnās pašam, tā tev tiek dāvināta, tev atliek tikai to saņemt un droši kā bērnam paļauties: tā tas ir, jo mans Debesu Tēvs to tā ir teicis. Tomēr ar savu prātu cilvēks to nevar aptvert – tas kliedz pretī: tas nav iespējams! Tāpēc dzīvot patiesā ticībā šāda bērna paļāvībā vienlaikus ir grūti – saglabāt to cauri visai dzīvei – pasaules ļaunumam un paša samaitātajam, dumpīgajam raksturam – ir visaugstākā pilotāža – māksla, kuru kristietis apgūst visu mūžu. Cilvēks paša spēkiem un līdzekļiem nevar izpildīt šo augstāko pilotāžu, un tāpēc Dievs ir nācis talkā ar savu spēku, ar saviem līdzekļiem: Dieva vārda mācību un dievkalpojumu, kurā mums ir regulāri jātiek “uzpildītiem” ar degvielu: vārdu un sakramentu, citādāk mūsu ticības transports nevarēs tālāk braukt. Redzi, kāda ir Dieva gādība - Viņš tev visu ir sataisījis, tev atliek tikai saņemt.

Mūsu tekstā mēs redzam ļaužu kategorijas: tie, kas tic, ka Jēzum ir vara zemes virsū piedot grēkus – tie ir nestuvju nesēji un uz tām gulošais paralizētais vīrs. Otra kategorija ir farizeji, kas ir sašutuši un uzskata, ka Jēzus dāvātā grēku piedošana - ir Dieva zaimošana. Šīs kategorijas ir sastopamas vēl aizvien mūsdienās. Tās vispirms ir divas lielās un uz savu īpašo dievbijību lepnās reliģijas – jūdaisms un islams: viņi gan sakās pielūdzam to pašu vienīgo un mūžīgo Dievu, zina arī, ka viņu glābšanai ir nepieciešama Dieva žēlastība, taču viņi dzīvo aplamā pārliecībā, ka tā ir jānopelna pašiem ar saviem darbiem – ar savu reliģisko dedzību. Viņi izpilda ārējus rituālus un dzīvo aplamā mierā, noraida to, ko māca Kristus, ka Dieva žēlastību mēs mantojam bez nopelna ticībā Jēzum Kristum, ka Viņam ir vara piedot mums mūsu grēkus.

Absolūcijas vārds par grēku piedošanu, ko dzirdam šodien, ir neredzams – mēs to saņemam ticībā, kas ir stipra paļaušanās uz neredzamām lietām. Vienīgais piedošanas realitātes apstiprinājums ir Dieva vārds. Jēzus šajā reizē apstiprina tā patieso spēku šim paralītiķim, bet arī ikvienam no mums - piedevis grēkus, Viņš dziedināja paralītiķi: ņem savu gultu un ej staigā! Un tas cēlās un staigāja. Par to vēsta Dieva vārds. No Dieva vārda – no Svētajiem Rakstiem arī tu šodien un ik reizi saņem visus pierādījumus un apstiprinājumus, ka Jēzum bija tāda pilnvara.

Paralītiķis pirms savas triekas droši vien dzīvoja bezrūpīgu dzīvi – vienaldzībā pret Dieva vārdu, kas saka: Kura dvēsele grēko – tai jāmirst (Eceh 18, 2). Viņš domāja, ka grēks tāds nieks vien ir, un kā ļoti daudzi arī mūsdienās, nemeklēja piedošanu, kamēr vēl veselība ir laba un spēka papilnam. Viņš, tāpat kā šodien daudzi citi, bija pievilts, domādams, ka var paniekoties ar sīkiem, nenozīmīgiem grēkiem un grēciņiem – “tas taču vēl nebūtu nekas traks, vai ne?”. Bet tas ir visbriesmīgākais pašapmāns. Pats velns – kārdinātājs un pavedējs, - izgādā arī atļauju grēkot jeb to, lai “nenozīmīgie” grēki liktos saldi un paslīdētu garām it kā nesodīti, ar mudinājumu: “tikai turpini!”. Bet grēks, kad tas padarīts, veicina citu grēku un apslāpē patiesu ticību, ja tāda ir bijusi vai arī neļauj tai uzplaukt, aizdambē cilvēka dvēseli, kad patiesā ticība nemaz nevar atrast tajā ieeju. Katrs, kas mierīgi bauda nenozīmīgos grēciņus, sev stāsta, ka tas jau nav nekāds nāves grēks. Tomēr šis cilvēks ir nepareizā transportā – velna un grēka dēmoniskajā varā.

Un drīz vien nepareizais transports -  nenozīmīgie grēciņi -  novedīs arī pie nāves grēka – elkdievības, pie neuzticības patiesajam Dievam. Tādā veidā cilvēks tiek nošķirts no Dieva un turpina dzīvot velna pārvaldē. Nāve ir grēka sekas. Viņš dzīvo ārpus draudzes, kurā tiek uzturēta dzīva ticība, bet, mirstot bez ticības grēku piedošanai Jēzū Kristū, tāds cilvēks manto mūžīgo pazudināšanu.

Lūk, pie šādām atziņām bija nonācis paralītiķis pēc triekas piedzīvošanas. Viņa sirdī grauza šī doma par tādu šausminošu iznākumu viņa dzīvē, grēka apziņa burtiski slāpēja viņu nost. Šī paralītiķa dzīve daudzējādi bija līdzīga tavējai vai manējai – tāpat kā mēs, viņš iepriekš nedzīvoja atklātu un bezkaunīgu dzīvi rupjos grēkos, bet tomēr – viņa dzīve bija grēcīga, jo tajā Viņš bija tālu no Dieva un vadīja savas dienas, nevaicādams pēc Viņa žēlastības vai neticēdams, ka tāda viņam noteikti būtu vajadzīga. Un, ja tu dzīvo bez grēku piedošanas, tad nav nekādas nozīmes, cik rupji ir bijuši tavi grēki – vai tie ir bijuši nāves grēki, vai vienkārši tikai – “niekošanās”, nevainīgi grēciņi. Jo, kura dvēsele grēko, tai jāmirst, kurai dvēselei nav grēku piedošanas no Dieva, tā iet pazušanā.

Tagad viņa dvēsele kliedza šīs piedošanas meklējumā. Jēzus to redzēja. Tas nebija nejauši, jo Tēvs Viņu – savu mūžīgo Dēlu, bija sūtījis, lai Viņš ieraudzītu šos grēka un vainas apziņas satrauktos, dvēselisku baiļu un izmisuma pārņemtos – slimos. Nevis pie veselajiem Kristus bija sūtīts, bet lai palīdzētu slimajiem. Pārdrošnieki un viltus mierā dzīvojošie, kurus nemoka grēka apziņa un kuri domā, ka viņiem grēka piedošanas jeb Kristus nevajag, paši nemaz neapjauš, ka ir nepareizā transportā. Tādiem Dievs ir sagatavojis citu sprediķi – dusmu un soda, lāsta un draudu vārdus.

Toties tiem – vājajiem un sava grēcīguma apziņas satriektajiem, tos, kurus moka izbailes par savu stāvokli Dieva priekšā un kuri ilgojas pēc Kristū apsolītos piedošanas, Dievs pasludina sava Evaņģēlija sprediķi: ņemies došu prātu, Mans bērns, Tavi grēki tev ir piedoti. Tas ir paša Dieva spēks, kas tagad iemājo vājajos. Tas ir paša Dieva mierinājums, kas tagad pārvērš visu cilvēka dzīvi. Jēzus – Dieva Dēls pievēršas tieši tev un Viņš uzņem tevi visciešākajā kopībā, kādu vien toreiz pazina Austrumos – sava galda kopībā. To pašu kopību ar pašu dzīvības Kungu Kristu tagad vari baudīt tu – Altāra sakramentā, kurā tu vari zināt – tev ir grēku piedošana. Tev tagad ir kopība ar Dievu, kas sākusies šajā laikā. Tu esi īstajā, drošajā transportā – grēka vara, kuras vergs tu biji, ir lauzta un tavā dzīvē ir iestājusies Dieva valdīšana. Tās priekšvēstnesis ir Svētais Vakarēdiens, uz kuru Kristus aicina savus mācekļus līdz pat laika beigām.

Tāpat kā šis paralītiķis, tu saņem grēku piedošanu par brīvu. Tagad tu vari dzīvot jaunu, grēku piedošanu guvušu dzīvi. Tagad tu esi brīvs no bauslības lāsta un visi tavi grēki – no visniecīgākā līdz vislielākajam, ir piedoti. Par to esi drošs, bet turpmāk – negrēko vairs, dzīvo tā, kā Dieva žēlastības saņēmušam pieklājas – piedodi citiem, jo tev ir ticis piedots, netiesā, jo tu nekad vairs netiksi tiesāts, dalies mīlestībā ar savu tuvāku un rūpējies par to, jo Dievs tevi pirmais ir mīlējis un rūpēs gādā par tevi ik brīdi; esi tur, kur Dieva bērni nāk kopā – Kristus draudzē. Tur tu tiec apdāvināts un tāpēc tev ir prieks dot arī savu mīlestības dāvanu, dalīties arī materiālajos labumos, kuri visi tev ir piešķirti no Dieva. Tā tu rūpējies par to, lai Dieva darbs – Viņa vārda sludināšana un kalpošana, varētu būt skaidra un droša. Tas ir ļoti svarīgi, jo skaidra kristīgā mācība cels un uzturēs tavu un tavu bērnu ticību: “Mīliet To Kungu, jūs visi Viņa svētie! Jo Tas Kungs ir uzticīgs un pasargā Sev uzticīgos, bet tam, kas augstprātīgi uzpūšas, Viņš taisnīgi atmaksā pa pilnam. Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz to Kungu”. Āmen.