Stradivāri vijole

Pagājušās svētdienas evaņģēlijs par ķēniņa Dēla kāzām mums skaidri parādīja, ka kāzu drēbes mēs saņemam ticībā uz Jēzu Kristu, ka ar Dieva Dēla taisnību un ne ar savējo mēs iemantosim Debesis. Dažkārt dzird sakām: nav nozīmes, kā kristietis tic – ka tikai viņš tic, ka tikai viņam būtu šī ticība Jēzum Kristum. Patiešām, kristīgās konfesijas nosaukumiem nav nozīmes, bet nozīme ir pareizai un stingrai ticībai uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu. Tālab ticību nedrīkst pamest novārtā – tās mācīšanās līdzinās dārgas un dzīvei ļoti nepieciešamas tehnikas apkopei. Vai tas būtu putekļu sūcējs vai apkures katls - ja par to pārtrauc rūpēties, jauda strauji zūd un drīz vien izbeidzas pavisam. Ticība ir daudz kas vairāk par putekļu sūcēju vai apkures katlu un par ikkuru mehānismu, kuru mēs lietojam. Tā ir dzīvīga, smalka un ļoti jūtīga lieta un to varētu kaut kādā mērā salīdzināt ar Stradivari vijoli, kas mums kā mūzikas skolas audzēkņiem ir nodota ikdienas lietošanā un par kuru uzturēšanu kārtībā mēs esam atbildīgi paša Devēja priekšā. Bībele to salīdzina ar bagātnieka mantu, ko viņš aizceļodams atstāj savu kalpu uzglabāšanā. To ne tikai ir jānosargā no zagļiem un laupītājiem, bet tā ir jāapkopj un jāaprūpē, tā ir jāliek lietā un jāvairo – tikai tā kalps var mantot sava kunga labvēlību.

Mēs esam tādi no Dieva apdāvināti kalpi – kā tādi mūzikas skolas audzēkņi šajā dzīvē. Bet kā mēs uzglabājam šo dāvanu, kā mēs sargājam šo īpašo vijoli - ticību, kā rūpējamies par tās stāvokli? Ticība, kā jau teikts, ir dzīva. Daži to saņēmuši, apgājušies ar to kā ar tādu no ceļojuma pārvestu suvenīru: nolikdami plauktā starp citiem senu atmiņu reliktiem, no kura reizi pa reizei tiek noslaucīti putekļi. Par šādiem cilvēkiem Bībelē ir teikts: tie ir tikai vārda pēc dzīvi. Citi atkal ar šo smalko agregātu - ticību - apietas brutāli – viņi iet ar Stradivari vijoli tepiķus dauzīt. Kļūst skumji noraugoties, ka kristieši nemeklē ticības stiprinājumu Jēzus Kristus vārdos, bet liek pārtikt savai ticībai no zīmju un brīnumu stāstiem. Dieva vārda mācībai neesot lielas nozīmes, toties nozīme ir doties uz svētām vietām, kur notiekot brīnumainas zīmes un parādības – Aglonā, Mežgorjē jeb stadionos, kur kādi brīnumdari un dziednieki demonstrē teatrālus eksorcisma seansus. Tā ir tepiķa dauzīšana ar Stradivari vijoli - dāvinātas ticības “izklapēšana” rūpīgas aprūpes vietā. Velns pieviļ tādus cilvēkus: viņiem liekas, ka ticības patiesumu obligāti ir jāpavada zīmēm, brīnumiem un pašu izjūtām un pārdzīvojumiem. Taču patiesībā viņi ir ievilkti slazdā, jo ticības dzīve netiek apliecināta ārējos efektos kā cirkū. Tāda ticība ir vāja, nenoturīga, ko velns var atņemt, līdz ko ir mitējušās izjūtas un pārdzīvojumi.

Turpretim patiesai ticībai ir jāaug un aizvien jānostiprinās, mācoties cerēt un stipri paļauties uz neredzamām lietām: kā šim galma vīram, kam Jēzus teica: ej, tavs dēls ir dzīvs. Viņā radās paļāvība, dzirdot šos Jēzus vārdus. Vai šie vārdi atstāj kādu triumfa iespaidu? Vai tos pavadīja grandiozas tūlītējas zīmes? Nē, tie ir vienkārši vārdi. Bet tie ir īpaši izdalāmi vārdi visu citu vārdu vidū, jo tos izrunājis Kungs Kristus – mūsu Glābējs un Pestītājs. Tā uz tiem ir jāpaļaujas: ticībā. Galma vīrs arī vēl nevar redzēt, ka tieši šajā brīdī viņa uz nāvi slimais dēlēns Kapernaumā vienā brīdī ir kļuvis vesels. Bet tieši šie paši vārdi ir Dieva Dēla vārdi, kas tik tiešām liek atkāpties šausminošajai nāves un elles varai. Un mūsu Kungs grib, lai mēs mācamies ticībā paļauties tikai uz šiem vārdiem; būdami tālu projām, mēs vēl nespējam redzēt, kas notiek mūsu īstajās mājās. Pagaidām (šīs laicīgās dzīves ceļā) mēs saņemam šos vārdus paļāvībā, ka šie vārdi piepildās mūsu īstajās mājās mūžībā – tie nes uzvaru pār nāvi un mūžīgu svētlaimi kopā ar Dievu. Bet kad Kristus nāks, tad arī varēsim skatīt un piedzīvot to, kam esam ticējuši. Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic. Kristus saka Kapernaumas galminiekam: Ej, tavs dēlēns ir dzīvs, nāve ir aprīta uzvarā. Šie paši vārdi atskan mums Absolūcijā:, ej ar mieru, tavi grēki tev ir piedoti, tava nāve ir nonāvēta pie krusta. Galma vīrs ticēja un devās mājup, cerības un paļāvības pilns. Viņš bija pieaudzis ticībā: vāja un brīnumu zīmēs balstīta ticība tagad bija tapusi par patiesu un stingru ticību, kas bija radusies klausoties Dieva vārdos un paļaujoties uz to. Tādā veidā ticība kļūst droša, to neviens vairs nenozags. Tādā veidā tu lieto ticību pareizi, tu vairo to, tā tu esi izaudzis ticībā.

Taču kāda bija galma vīra ticība iepriekš? Viņam katrā ziņā bija ticība, jo ticībai ir vajadzīgs tās objekts – kāds, pie kā meklēt palīdzību un sagaidīt glābiņu krīzes brīdī. Galma vīrs bija izvēlējies pareizo personu, taču vēl viņa ticība bija problemātiska. Tā bija balstīta ārējā apstiprinājumā vai efektā. Tāda ticība var izzust jebkuru brīdi. Mums ir svarīgi atpazīt šos bīstamos stāvokļus, prast reģistrēt un ļaut Dieva vārdam tos izskaust. Tāpēc ir svarīgi allaž pārbaudīt, vai ar mūsu ticību nav līdzīgas grūtības.

Ticība, ko uztur tikai zīmes un brīnumi, mīļie draugi, ir vāja un nenoturīga. Tāpēc dzīvot ar to ir tikpat bīstami, kā braukt ar liftu, kas iesiets nevis ar četrkārtīgām tērauda trosēm, bet karājas vieglā striķītī. Pilnīgi iespējams, ka galma vīrs ir bijis Jeruzālemē iepriekšējos pashā svētkus, kad Jēzus tur darīja vairākus brīnumus – un tur viņš pieķērās ticībā pie tiem un pie paša Jēzus kā brīnumdara personas. Jēzus nepārmet galma vīram, ka viņš meklē palīdzību pie Viņa tādā lietā. Mūsu Kungs redz, ka šajā cilvēkā atspoguļojas kāda vispārēja ticības problēma: to uztur dzīvu tikai brīnumainas zīmes, bet nevis patiesa paļāvība uz Dieva vārdā doto apsolījumu. Galma vīram pat prāta neienāk, ka Jēzus spēj dziedināt no distances. Viņš domā, ka Jēzum vajadzētu pa galvu un kaklu – kā ātrās palīdzības vāģim triekties uz Kapernaumu, cenšoties ierasties ātrāk par nāvi. Iesteigties viņa dēla istabā, uzlikt drudzī mirstošajam savas rokas un tikai tad tas atstātos. Šāda veida ticībā galvenā problēma ir, ka tā redz Jēzu tik vien kā brīnumdari, bet pats būtiskākais tai vispār ir paslīdējis garām. Proti, ka Jēzus bija solītais Dieva Mesija, kas nācis mūs atbrīvot ne tikai no miesīgām vainām un sērgām, bet ar visām šīm brīnumainajām dziedināšanām apliecināt savas sūtības galveno mērķi: visuvarenā Dieva žēlastību un glābšanu no grēka varas un mūžīgās svētlaimes dāvāšanu caur savu vietniecisko nāvi.

Šāda veida ticības problēmās dzīvojošie gan uz brīdi tic, kamēr redz notiekam kādus brīnumus, bet izlauzties līdz patiesas pestīšanas atziņai viņi nespēj. Jēzus paliek viņiem liels pravietis un dziednieks, bet viņiem nav ticības, ka Viņš dāvā grēciniekam tās taisnības drēbes, ar kurām viņš varēs pastāvēt Dieva priekšā. Šādi cilvēki pieder tai grupai, kuri Debesu kāzās izrādīsies bez kāzu drēbēm un ķēniņš tos izraidīs no svinību zāles galējā tumsībā. Diemžēl šāds liktenīgs pārpratums par to, kas ir Jēzus un kā Viņam ir jātic, ir ļoti izplatīts arī to vidū, kas regulāri nāk uz draudzi un uzskata sevi par ticīgajiem. Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto. Viņi paši apdala sevi, neinteresējoties par patieso Jēzu kā par Kristu Dieva Dēlu. Dievs grib, lai ar Tevi tā nenotiek, tāpēc Viņš tevi modina no pašapmierinātības un saka: pārliecinies, vai tu gadījumā nepiederi šai grupai?

Iemesli, kāpēc cilvēki nonāk šajā grupā, ir dažādi. Kā pirmo gribās minēt maldināšanu ar neskaidru mācību. Tieši tajās draudzēs un kopībās, kur dīvainā kārtā skaidrā mācība netiek turēta cieņā, bieži dzird sakām, ko jau minēju sākumā: vai nav vienalga, kā kristietis tic, kādam novirzienam vai sektai tas pieder? Mūsdienu ekumeniskā kustība ir visspilgtākais piemērs šādai vienaldzībai pret ticības patiesību. Šīs kustības entuziasti, ignorēdami Rakstus, ir sākuši svinēt Debesu kāzas jau zemes virsū. Tur katram ir savas drēbes – kādas nu kuram. Bet par Dievu, kas savā vārdā ir atklājis, ka īstajās Debesu kāzās raudzīsies pēc vienīgajām kāzu un godības drēbēm, neviens vairs daudz neinteresējas. Kāds pārpratums, kāds aklums, kāda ticības maldināšana!

Viņi, varenā pulkā sastājušies, strinkšķina banālus popūrijus, neapzinādamies, ka viņiem ir uzticētas Stradivari vijoles – visaugstākās klases instrumenti. Neuzticīgi vai Dieva vārdam neticīgi bīskapi un mācītāji tādā veidā pieviļ veselas baznīcas. Kāda vienaldzība un kāds posts! Pravieša Hozejas brīdinājums liek nodrebēt bailēs:

⁶ Bet, kad viņi nu ir atraduši labas ganības, kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem arī pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna un viņi Mani aizmirst. ⁷ Tad arī Es pret viņiem kļūšu kā lauva, un kā leopards Es gribu viņiem uzglūnēt ceļmalā. ⁸ Es viņiem stāšos pretī kā lāču māte, kurai nolaupīti mazuļi, un saplosīšu viņu apcietināto sirdi un aprīšu viņus turpat kā lauva.

Šī ekumeniskā maldu kustība ir sašķēlusi arī mūsu luterisko kristietību – to, kura allaž bija stāvējusi par Dieva vārda patiesību, kura savos ticības apliecību rakstos – Vienprātības grāmatā – ir stingri paudusi: ticības mācībā ir jāturas tikai pie tā, ko saka Dieva vārds, kas savā žēlastībā izsniedz mums pestīšanai nepieciešamās goda drānas (proti: sola scriptura, sola fide, sola gratia). Lielākā daļa pasaules luterāņu ir aizmirsuši savu tēvutēvu ticību un tās sirsnīgāko vēlmi: cieši turēties pie rakstītā vārda, pie evaņgēliskās mācības patiesības (sal. Jņ 8, 31.32). Viņi, ar pilnu atdevi iesaistoties modernajā ekumeniskajā kustībā, ir deklarējuši, ka Dieva skaidrajai mācībai nav nozīmes. Tas ir apkaunojums…, bet nerunāt un necelt trauksmi par to nozīmētu to pašu, ko svinēt balli uz grimstoša kuģa, palikt mierīgi sēžam savā vietā uz tā zara, kas kopējiem spēkiem jeb drīzāk – kopējā apmātībā tiek zāģēts nost.

Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki nonāk šajā nepareizās ticības grupā, ir paviršība un seklums, kādā cilvēkiem tīk attiekties pret savu ticības dzīvi. Cilvēki mūsdienās ir tik aizņemti, viņiem ir tik maz brīvā laikā, lai viņiem nav laika pārdomāt par Jēzus personu un Dieva vārdu, iedziļināties tajā. Labi, ka sanāk vēl reizi pa reizei atnākt uz baznīcu, un tas jau arī viņuprāt ir liels brīvā laika upuris, kur nu vēl vairāk?

Vēl par kāda aplama ticības nozīmes formulējuma iemesliem: Daži sastāda savai dzīvei veiksmes programmas. Lai tās piepildītos, viņiem ir vajadzīga ticība, Kristus un Dieva svētība. Tie ir līdzekļi, kas garantēs panākumus un izdošanos visiem citiem pasākumiem šīs pasaules karjeras dzīvē. Izteiksmīgs piemērs – augsta ranga sporta sacensības, teiksim, futbolisti, kas ienāk laukumā un iziet no tā, krustus mezdami – tā vien liekās, ka visuvarenais un mūžīgais Dievs Trīsvienībā ir atbildīgs par vārtu gūšanu un dāvā viņiem veiksmi, bet no tās taču beigu beigās viss ir atkarīgs – panākumi, izdevīgs, kontrakts utt. Viņuprāt, ir jābīstas Dieva, lai varētu gūt vārtus, lai veiksme laukumā neatstātu, lai varētu noslēgt izdevīgu un miljoniem vērtu kontraktu.