Uzruna Reformācijas dienā

Ievadvārdi

Mārtiņš Luters nav nekāds svešvārds Latvijā. Daudzi jo daudzi latvieši – īpaši Kurzemē un Vidzemē un Rīgā sauc sevi par luterāņiem. Tas ir, viņi saista savu reliģisko piederību ar Lutera vārdu. Latvija un Igaunija, tāpat kā Vācija, Zviedrija, Norvēģija un Dānija, pieder pie tām valstīm, kuras dēvē par tradicionāli luteriskām. Tas ir tāpēc, ka šajās teritorijās cilvēki uzreiz atsaucās Reformācijas aicinājumam un drīz vien evaņģēliskā ticība nostiprinājās un kļuva šeit par valdošo. Skaidrā evaņģēlija mācība atrada dedzīgas sirdis mūsu pilsētās un novados kopš paša reformācijas sākuma. Tie bija mūsu priekšgājēji, kas bija gatavi apliecināt skaidro evaņģēlija mācību un nebaidījās to darīt par spīti briesmām un šīs pasaules vareno vajāšanām.

Šodien mēs atzīmējam Reformācijas dienu. Tā bija izšķiroša diena ne tikai kristīgās baznīcas, bet arī visas pasaules vēsturē. 1518. gada 31. oktobrī – tieši pirms 486 gadiem Wittenbergā Mārtiņš Luters pienagloja pie baznīcas durvīm savas 95 tēzes. Ar tām viņš, būdams arī Svēto Rakstu doktors un pasniedzējs vietējā universitātē, iestājās par Dieva vārda patiesību un parādīja, ka pāvesta baznīca, kas tajā laikā bija varena varas un finansu institūcija, ir novirzījusies tālu prom no tā, ko patiesībā māca kristietība.

Tieši tāpēc tautas valodā reformāciju ir ierasts saukt par ticības patiesības atjaunošanas dienu. Lai saprastu šo notikumu, ir jāzina kaut kas par vēsturi. Jo Reformācija ienesa būtiskas pārmaiņas ne tikai baznīcas, bet arī politiskajā un sociālajā dzīvē. Piemēram, Reformācijas rezultātā Eiropā izveidojās nacionālas valstis. Plašās tautas masās ienāca izglītība un lasītprasme, atvērās neskaitāmas skolas. Taču, ja šīs vēsturiskās pārmaiņas būtu vienīgais, par ko pateicamies Reformācijai, tad tā līdzinātos tikai kādam lūzumam vēsturē – kādām no daudzajām revolūcijām, kas aizsāk jaunu politisku laikmetu. Taču reformācija nav tikai vēsturisks notikums vien. Kaut arī tā saistījās ar pagriezienu visas cilvēces attīstībā, taču tā nekādā gadījumā nav noliekama līdzās uz viena plauktiņa ar vēsturē notikušajām revolūcijām. Jo Reformācija turpinās arī mūsdienās cilvēku dzīvēs, katrā no mums un tāpēc arī baznīcas vēsturiskajā ceļā.

Kā tas ir – reformācija jeb patiesības atjaunotne katrā no mums? Patiesība par cilvēku... ir skumjš stāsts. Cilvēks ir Dieva radīta un no Viņa pilnībā atkarīga būtne, apveltīta ar dvēseli un garu, lai cilvēks varētu dzīvot Dieva tuvumā mūžīgi. Paradīze bija cilvēka laimīgās dzīves vieta. Tā bija cilvēka identitāte pēc Dieva nodoma, pēc Viņa prāta. Taču lieta tāda, ka cilvēks to visu pazaudēja – pēc savas iniciatīvas, pēc sava prāta, un nonāca nelaimīgā un ar nāvi nolādētā eksistencē. Kopš tā laika cilvēka dabiskajā raksturā ir tāda tendence – noliegt šo savu identitāti, klīst prom no patiesības ceļa; mūsu dzīvēs un darbībā, kad tā ir atrauta no Dieva vārda, mēs allaž pazaudējam patiesību. Bet bez patiesības nav ticības un mīlestības. Bez tās cilvēks nav cilvēks – viņš ir pazaudējis savu identitāti un nespēj paša spēkiem to atrast. Tā nu mēs labi redzam, kā tas ir – reformācija jeb patiesības atjaunotne katrā no mums, un kāpēc tā mums ir vajadzīga.

Dievs redz šo bezspēcīgo un apmaldījušos cilvēku un grib to žēlot – Dievs nāk cilvēkam pretī ar savu spēku. Tātad lielā patiesība, kura ir mūsu ticības pamats, ir tā, ka Dievs grib parādīt mums žēlastību – Viņa vēlme ir atjaunot cilvēku tajā identitātē, ko viņš pats pēc savas iniciatīvas pazaudēja. Dieva glābjošais spēks ir sastopams Viņa vārdā. Patiesības avots – Dieva vārds – ja to krietni un skaidri māca, atkal un atkal dāvā atjaunotni: atgriež cilvēkus atpakaļ pie patiesības. Tā cilvēks atkal var atrast savu identitāti un dzīves jēgu, savu drošību un savu mieru par savu likteni šajā dzīvē un nākošajā. Tā cilvēks var dzīvot ar ticību, cerību un mīlestību. Lūk, kas ir Reformācija, kas turpinās katrā no mums! Tas ir notikums, kas aizvien vēl saviļņo cilvēku sirdis. Par to mēs varēsim vēlreiz pārliecināties, noskatoties šo lielisko ASV filmu Luther.

Neiepazītais Dievs

Saistībā ar Mārtiņa Lutera darbību rodas daudzi nopietni iekšēji jautājumi un uz tiem ir nepieciešamas nopietnas atbildes. Kā gan bija iespējams, ka viens necils mūks, kas savā cellē cīnījās par patiesu ticību u cītīgi studēja Bībeli, pēkšņi – pret paša gribu – nonāca lielās vēstures straumē, un viens pats stāvēdams pret visu Romas impērijas varas mašinēriju – pret ķeizaru un pāvestu, tomēr palika neuzveikts?

 Luters šajā savā gluži privātajā cīņā par ticības patiesību bija saņēmis apskaidrību. Tā darīja viņu laimīgu, brīvu un arī drosmīgu. Tā bija kā Dieva dāvana. Luters to negribēja paturēt tikai sev, bet gan stāstīt par to visiem citiem. Jo Dieva nodoms ir, ka šo dāvanu – ticības skaidrību un prieku – var saņemt visi cilvēki. Luters sāka aizrautīgi rakstīt par savu jauniegūto skaidrību, par pēkšņo brīvību, mieru un apskaidrību, kas viņam bija ataususi no Dieva vārda. Viņa grāmatas tika iespiestas nesen izdomātajā tipogrāfiju tehnikā milzīgos metienos un tās ātri izplatījās pa visu Vāciju. Cilvēki visās vietās lasīja šīs grāmatas ar lielu aizrautību. Tās nonāca arī Romā un citos pāvesta varas centros. Tur tās neuzņēma ar prieku, bet gan ar sašutumu. Lutera sacerējumi tūlīt pat tika pasludināti par kaitīgiem un tika nolādēti. Visa varenā Romas impērijas vara pēkšņi vērsās pret šo vīru – Luters bija jānotver un jāsadedzina uz sārta kā vislielākais ķeceris. Viņa „ķecerība” bija tikai tanī vienīgajā, bet pāvestu tik ļoti tracinošajā apstāklī: šis vīrs tikai skaidri parādīja, par ko Bībele māca patiesībā. Izrādījās, ka šī patiesība vērsās pret pāvesta varu baznīcā un pasaulē, atmaskoja to kā melīgu, mantkārīgu un pretkristīgu.

Starp citu, Luteru var saukt par visu laiku populārāko autoru – pat neviens mūsdienu bestselleru rakstnieks nevar pārspēt Luteru! Izrādījās, ka Lutera grāmatās miljoniem cilvēku var atrast atbildes uz pašiem svarīgākajiem dvēseles jautājumiem. Luters pats teicis, ka viņu nevirzīja nekas cits, kā rūpes: kā atrast žēlsirdīgu Dievu? Izrādījās, ka tas pats uztrauc miljoniem cilvēku. Izrādījās, ka miljoniem ticīgo ir nepareizās domās par Dievu. Izrādījās, ka viņi Dievu pazīst pavisam citādāku, kāds Viņš patiesībā ir: kā cietsirdīgu un bargu Kungu, kas prasa no cilvēka to, ko viņš nemaz nespēj darīt. Kamēr Dievs ir gluži pretējais – Viņš ir žēlastība un vēlreiz žēlastība – gatavs visu dot, neko neprasīdams pretī. Taču cilvēki nemaz nepazina tādu Dievu. Viņi būvēja milzīgas katedrāles, rīkoja krāšņas ceremonijas Viņam par godu, bet Dieva sirdi, ko Viņš ir atklājis Evaņģēlijā, cilvēki nepazina.

Tā nu mēs, luterāņi, redzam savas ticības dzīves identitāti Dieva „atpazīšanā” tur, kur Viņš mums ir atklājies, proti, savos vārdos Bībelē. Mēs redzam savu ticības dzīves identitāti tajā patiesības un Kristus baznīcas atjaunotnes notikumā, ko saucam par Reformāciju. Tas ir Dieva darbs, kas turpinās mūsdienās un nebeigsies līdz pat laika beigām.

Ieskats Mārtiņa Lutera dzīvē un darbībā

Taču reformācijai bija sākums – tas saistās ar Mārtiņu Luteru. Tāpēc ir labi zināt par šo vīru ko vairāk, jo viņš bija uzticams darbarīks Dieva darbā. Kā darbojas Dievs? Kāpēc viņš izvēlējās šo vīru, kuram nebija ne varas, ne ietekmes, un kāpēc Dievs neizvēlējas sava darba veikšanai, teiksim, pāvestu? Luteram drīzāk bija tikai problēmas, viņš bija sirdsapziņas un šaubu mocīts: Luteram likās, ka viņš ir nederīgs Dieva priekšā pat neskatoties uz savu priekšzīmīgo mūka dzīvi, ka viņam pietrūkst tā svētuma un pilnības, ko no cilvēka sagaida Dievs un tādēļ viņš nav pelnījis Dieva žēlastību. Tikmēr pāvests bija visvarenākais un ietekmīgākais vīrs virs zemes. Viņš lika sevi dēvēt par svēto tēvu, kura priekšā locīja ceļus pat ķeizars un ķēniņi un vislielākie augstmaņi. Pāvestam, šķiet, nebija tādu problēmu ar ticības dzīvi – viņš pats sevi uzdeva par nevainojamu un cienīgu un teica, ka viņš ir paša Kristus vietnieks zemes virsū.

Kāpēc Dievs neizvēlējās šo cienīgo personu, bet gan tādu visai nožēlojamu un pretrunu plosītu mūku? Atbilde ir viena: tāpēc, ka Reformācija ir Dieva darbs, nevis cilvēku. Dievs rīkojas kā Dievs un nevis tā, kā to darītu cilvēki.

[Ja jūs būtu uzņēmēji un jums būtu jādabū gatavu kādu lielu projektu visas valsts mērogā, kam jūs to uzticētu – ministru prezidentam vai kādam nabadzīgam provinces skolotājam? Tas ir retorisks jautājums – neviens cilvēks nedotu priekšroku skolotājam...]

Tāpat kā Dievs izvēlējās par saviem darbarīkiem, par saviem apustuļiem, divpadsmit neizglītotus un neievērojamus vīrus – lielākoties zvejniekus, lai Evaņģēlija vēsts tiktu nesta pasaulē, tāpat arī šīs vēsts patiesības atjaunošanai tika izvēlēts Luters.

Lutera tēvs Hans bija vienkāršs kalnracis, kam nācās augām dienām smagi strādāt, lai sagādātu iztiku savai ģimenei. Viņa māte Margarete bija dievbijīga un ļoti pieticīga sieviete. Viņi nebija bagāti, toties viņi bija dievbijīgi ļaudis un sava laika dievbijības garā audzināja arī savus bērnus. Viņi mācīja viņiem divas ļoti svarīgi lietas – kā lūgt Dievu un kā strādāt.

Viņa vecāki redzēja, ka dēls Mārtiņš ir apdāvināts un sūtīja viņu skolā, vēlāk arī universitātē. Lutera tēvs gribēja, lai Mārtiņš kļūst par juristu un ievērojamu cilvēku pilsētā. Taču Dieva prāts ar Mārtiņu bija savādāks – viņam bija lemts kļūt nevis par lielu nevis pasaulīgajā, bet Dieva valstībā. Šis Dieva aicinājums nāca pār Luteru jau studiju laikā universitātē, kuru Luters beidza maģistru programmā kā otrais labākais students. Šī izglītība deva viņam tiesības pasniegt Aristoteļa filozofiju un turpināt, lai iegūtu jurista kvalifikāciju (arī: teologa, vai ārsta). Tikai labākie varēja cerēt uz šo augstāko kvalifikāciju un Luters bija to vidū. Tēva griba bija skaidri pausta – Mārtiņam bija jākļūst par juristu un jāuzsāk politiķa karjera.

Taču notikumi attīstījās savādāk. Kādu dienu Luters atrod savu labāko studiju draugu nodurtu guļam savā istabiņā. Drauga nāve satriec jauno censoni, viņš nonāk iekšējās izbailēs un dziļās dvēseles skumjās. Arī viņš pats drīz vien nejauši un bīstami ievaino pats sevi, neuzmanīgi apiedamies ar savu zobenu, ko toreiz nēsāja pie sāniem visi studenti. Nāves bailes sagrāba jaunekli. Kādu reizi, atrazdamies ceļā no Erfurtes uz Mansfeldi, sākās negaiss un zibens spēriens trāpīja pavisam līdzās jaunajam Luteram. Arī filma Luther iesākas ar šo epizodi, kas it kā pārrauj viņa pasaulīgo karjeru un noved viņu klosterī. Bailes nāves priekšā un jautājums: “kas man jādara, lai es varētu iemantot pestīšanu,” bija galvenie dzenuļi, kas mudināja Lutera uzsākt mūka dzīvi. Tā bija grūta un pārbaudījumu pilna, taču Dievs bija tā lēmis, ka Luters tajā piedzīvo svētību – garīgu apgaismību. To deva nevis mūka dzīve - miesas šaustīšana, gavēņi un svētuma apgūšanas darbi, – tieši otrādi. Luters saprata, ka šajā ceļā drošību par savu pestīšanu iemantot nav iespējams, bet gan drīzāk niknumu uz Dievu, kas uzliek cilvēkam jūgu, kādu nav iespējams ne celt, ne nest.

Filma dod ieskatu tikai reformācijas sākuma posmā, tā noslēdzas ar svarīgu brīdi: ar evaņģēliskās jeb luterāņu ticības apliecību Augsburgā 1530. gadā. Tas bija drosmīgs solis – nostāties ķeizara un dedzīga pāvesta piekritēja priekšā, dzirdēt, kā šis augstmanis pavēl aizliegt sludināt evaņģēlisko (luterisko) mācību, bet tam par spīti teikt: “Mēs to tomēr sludināsim, jo tā ir mūsu ticības patiesība. Ja tu, ķeizar, gribi, lai mēs aizliedzam savu ticību, tad tev vispirms būs mums jāatņem mūsu dzīvība.”

Kāpēc bija nepieciešama reformācija?

Reformāciju ir grūti saprast, nezinot neko par to smago stāvokli vispirms ticības lietās, kāds valdīja pāvestībā tajā laikā. Pāvests bija tas, kas valdīja pār pasauli. Pat ķeizars pakļāvās viņa gribai. Viņš sevi sauca par Dieva vietnieku zemes virsū un pieprasīja pilnīgu paklausību visām savām pavēlēm. Viņš apgalvoja, ka visas viņa pavēles ir nekļūdīgas un visiem viņa lēmumiem piemīt dievišķs spēks: ko pāvests apžēlo, tas ir iecelts Debesīs, ko viņš nolād, tas ir iegrūsts ellē.

Cilvēki ticēja, ka pavestam tik tiešām piemīt šāda vara un akli sekoja viņa pavēlēm, izrādīja bijību viņa kā Dieva vietnieka priekšā un pat godināja viņu ar pielūgsmi. Kad cilvēki sastapās ar viņu, tad tie krita uz sava vaiga un gaidīja, kad pāvests viņu svētīs. Vēl šodien šīs pasaules varenie brauc uz Romu, lai nobučotu roku „Pētera amata izpildītājam”. Vai tas nelīdzinās garīgam aptumsumam? Kā gan tas bija iespējams – kā cilvēki varēja ticēt tik klaji aplamām un bezdievīgām lietām? Tas taču ir klajā pretrunā ar Bībeli!

Protams! Un pāvests arī to zināja, un tieši tāpēc viņš bija stingri aizliedzis lasīt Bībelei. Bībeles lasīšanu viņš bija pasludinājis par grēku. Pāvests mācīja, ka vienkārši cilvēki nevar saprast Bībeli un tā ir nesaprotama un tumša grāmata arī „speciālistiem” –garīdzniekiem. Tikai viņam ir tiesības izskaidrot, ko māca Bībele. Neviens nezināja, ko patiesībā Dieva vārds saka, patiesības un gaismas avots bija nošķirts no tiem, kam tas būtībā ir domāts – no cilvēkiem, un tie slīga aizvien dziļākā tumsā. Arī tie, kuri bija dabūjuši īpašas atļaujas saņemt un lasīti Bībeli, drīkstēja to skaidrot tikai tā, kā pāvests atļāva.

Cilvēki gan tika saņēma Sv. Kristību, bet pēc tās tie netika mācīti un tika turēti pilnīgā tumsonībā. Retais kurš mācēja rakstīt un lasīt. Pie lasītnepratējiem piederēja arī ievērojama daļa priesteru. Tā nu baznīcās neskanēja sprediķi, kas skaidro Dieva vārdu, bet gan tika stāstītas leģendas un bieži vien māņticīgi nostāsti par svēto dzīvi. Cilvēki draudzē nedziedāja kopā korāļus, nelūdza kopā. Tā Dieva ganāmais pulciņš tika burtiski mērdēts un novests līdz pat iznīkšanas robežai. Cilvēku ticības dzīve balstījās nevis evaņģēliskā mierinājumā par grēku piedošanu un pestīšanu, bet bailēs no elles. Cilvēki pielūdza nevis Trīsvienīgo Dievu Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu, bet gan dievmāti Mariju. Tika mācīts, ka vērsties pie Kristus paša nedrīkst, ka Viņš ir bargs un noteikti sodīs – tāpēc ir jāvēršas lūgšanās pie Viņa mātes, lai tā klusē Dēla dusmas, vai pie kāda no svētajiem. Cilvēki pielūdza arī dažādus svēto attēlus, arī svētās relikvijas, kas atradās gandrīz katra dievnama īpašumā. Cilvēki tika mācīti ticēt, ka tās spēj dziedināt no slimībām un dāvāt veiksmi. Svētās eļļas tirdzniecība plauka un gāja plašumā. Mēs redzēsim filmā, kā Luters māca savus studentus Wittenbergā novērsties no šīs nožēlojamās elkdievības un māņiem (piemēram, ka astoņpadsmit no mūsu Kunga divpadsmit apustuļu galvas kausiem vien esot atrodami Spānijā, dažviet vēl tiekot uzglabāts piens no Dievmātes krūts, kur nu vēl fragmenti no Jēzus krusta, apģērba utt., katedrālēs allaž esot pieejams paša arhibīskapa konsekrētas eļļas.).

Taču vislielākā nejēdzība, kādu bija ieviesuši pāvesti, bija grēku atlaižu jeb indulģenču tirdzniecība. Pēc pāvesta pavēles tādā veidā grēku piedošana tika pārdota par naudu. Tika mācīts, ka svētie un mūki senākos laikos ir izdarījuši tik daudz labo darbu, ka viņiem ir krietni palicis pāri no tā, cik nepieciešams pašu pestīšanai un viņi ir atstājuši savus labos darbus baznīcai – speciālā krātuvē, kuru pārvalda pāvests. Tie, kuriem labo darbu pestīšanai pietrūkst, tos var nopirkt. Lai iegūtu grēku piedošanu, nebija vajadzīgs nožēlot, bet gan tikai atdarīt maku. Tā daudzas dievbijīgas dvēseles – nabadzīgi cilvēki – tika novesti līdz izmisumam, kamēr bezdievji varēja sev sarūpēt atlaides un turpināt grēkot uz nebēdu. Tādā pat veidā tika izdomāta aplamā mācība par šķīstītavu (purgatoriju). Tā apgalvoja, ka pestīti tiks tikai tie, kas ir Romas pāvesta baznīcas locekļi – neviens no viņiem nenonāks ellē. Ellē nonāks visi, kas nav šīs baznīcas locekļi, tātad tie, kas netic pāvestam (piemēram, visi tajā laikā savrup no Romas pastāvošās Austrumu pareizticīgās baznīcas locekļi). Toties visi kristieši, kas ir pāvesta baznīcā, pēc nāves visi nonāks šķīstītavā – arī paši dievbijīgākie. Taču pāvestam ir vara izglābt dvēseles no šķīstītavas.

Tādā veidā cilvēki tika iedzīti vēl lielākā dvēseliskā atkarībā no valdnieka – pāvesta. Visi, kas negribēja smakt drausmīgajās purgatorija liesmās, bija atkarīgi no pāvesta labvēlības un viņiem bija jālūko, kā viņi izpirks savas un arī savu mirušo radinieku dvēseles no purgatorija mokām. Atlaižu tirdzniecība bija ļoti ienesīgs bizness – to ļoti labi parāda arī jaunā filma Luther, ļoti spilgti atainojot atlaižu sludinātāja Teceļa darbību.

Maldu vara bija tiktāl sagrābusi pāvestību, ka tā bija viltojusi arī mācību par sakramentiem – cilvēkiem tika atņemta tā žēlastība un pestīšanas drošība, kas tiek pasniegta Svētajā Vakarēdienā. Cilvēkiem tika aplami mācīts, ka katram Vakarēdienā jāpienes upuris – labie darbi un lūgšanas, un ka priesteris kā starpnieks starp cilvēkiem un Dievu katru reizi no jauna upurē Kristus miesu par cilvēku grēkiem. Kāda zaimošana (!) – apgalvot, ka Kristus krusta nāve un Viņa sauciens pie krusta : „viss piepildīts!” vēl nav pilnīgs līdz galam. Turklāt svētīto kausu drīkstēja saņemt tikai priesteri, citiem draudzes locekļiem tas tika liegts. Tādā veidā tika pasvītrots, ka priesteri ir īpaša, priviliģēta garīgā kārta, kas stāv augstāk un ir svētāka par visiem citiem. Lai to īpaši pasvītrotu, pāvests bija viņiem pavēlējis dzīvot bezlaulībā, tas ir, celibātā. Maldu mācības posts tādā mērā plosījās un grāva baznīcu, ka likās, to ir pārņēmusi pilnīga tumsa. Kur neatspīd Evaņģēlijs, ticība ir lemta nonīkšanai, bet cilvēki vai nu atkrišanai vai farizejiskam paštaisnumam.

Pateicība par Reformāciju

Lūk, no šīs garīgas tumsas mūs izrāva Reformācija. Tā mēs atskārstam, ko nozīmē evaņģēlija gaisma un kā mums ir jāpateicas Dievam par Reformāciju. Tāpēc mums ir jāstaigā gaismā kā gaismas bērniem. Luteriskajiem kristiešiem tā ir īpaša privilēģija – būt Evaņģēlija aicinājuma patiesībā, kas mums ir atklāta un kas mums tiek bagātīgi mācīta. Skaidra mācība un neviltoti sakramenti, Dieva vārda sludināšana, atšķirot bauslību no Evaņģēlija – lūk, tas ir mantojums, ko caur mūsu reformācijas laika tēviem esam saņēmuši no senās baznīcas. Mums tā ir allaž jāturpina mācīties pašiem un jāgādā, lai skaidrā Dieva vārda mācība būtu pieejama visiem.

Tāpēc mums šī dāvanas un atjaunotnes gaisma ir īpaši jātur godā – mums ir Evaņģēlija mierinājums, viens Gars, viena ticība - vienprātība. Un kā tādiem mums ir arī jādzīvo: mēs nedrīkstam pieļaut, ka no mūsu kancelēm atkal atskanētu maldi, ka priesteri un bīskapi sāktu sevi paaugstināt pāri citiem un ka viņi dzītos pēc pasaulīgas varas un ietekmes, ka aiz ārējām ceremonijām tiktu atkal novārtā pamesta ticības patiesība.

Lūgsim:

Trīsvienīgais Dievs, Visuvaldītāj, visu siržu pazinēj, mēs Tev pateicamies par Tavu Reformāciju un visiem Tava vārda kalpiem, kas ir uzticami apliecinājuši Tava vārda skaidro mācību – Tevi, Kungs Jēzu Kristu, kā patiesību. Caur Tevi mēs pazīstam Dievu kā žēlastību un atkal žēlastību.

 Žēlīgais Tēvs, Tu esi sūtījis savu gaismu tumsā, dzīvību nāves jūrā, patiesību grēka vidū un melos – savu Dēlu pie mums, lai Viņš mūs glābtu. Dāvā mums savu Svēto Garu, lai tumsība mums nebūtu mīļāka un mēs priecātos par Tava vārda gaismu, un lai mēs no sirds tai pieķertos ticībā; lai mēs būtu Tavējie un nekad nenoraidītu to, ko esam kā dāvanu saņēmuši.

Svētais Gars, vadi mūs visā patiesībā, māci mums pazīt Tavu Dēlu, mierini un aizstāvi mūs no visiem ļaunā pretinieka uzbrukumiem, un dāvā mums skaidru ticības atziņu – reformē mūsu sirdis, atjauno tajās atkal un atkal Tava vārda patiesību, lai ticība, ko ceļ patiesības vārds, izpaužas kā mīlestība mūsu starpā un kā droša cerība par mūžīgo svētlaimi, kuru Tu mums esi apsolījis, caur Jēzu Kristu mūsu Kungu, Āmen.