Drusku no mīļās pastardienas

Šī evaņģēlija ievadā pats Kungs piesaka savu otro nākšanu, savu otro adventu, kāds tas būs. Brīdī, kad Viņš to pasludināja, ļaudis redzēja savā priekšā cilvēku Jēzu. Nebija daudz to, kas bija atzinuši un apliecināja Viņā Kristu – Dieva Dēlu. Kristus pēc sava pirmā adventa jeb miesā nākšanas arī tapa par patiesu cilvēku. Viņā nebija nekādas ārējas godības vai redzamas izcilības.

Taču tas ir ļoti neparasti, jo šis cilvēks vienlaikus ir arī patiess Dievs. Arī Viņa laikabiedriem Palestīnā pirms 200 gadiem pēkšņi nācās Viņu sastapt citā – dievišķā kvalitātē. Viņš pēkšņi pasludināja grēku piedošanu prostitūtai vai triekas ķertajam, vai kad Viņš dziedināja nedziedināmus, vai darīja dzīvus jau mirušus cilvēku, piemēram, Lācaru. Vai kad Viņš pēkšņi apvaldīja vētru un parādīja, ka Viņam piemīt Dieva visvarenība, vai kad Pēteris un abi Cebadeja dēli piedzīvoja viņa brīnumaino apskaidrības notikumu kalnā. Šīs ir tās reizes, kad kļuva skaidrs – šis Jēzus nav tikai cilvēks.

Mēs arī sastopam Viņu šajā dievišķajā kvalitātē ik reizes, kad nākam pie dievgalda un baudām viņa miesu un asinis Sv. Vakarēdiena maizē un vīnā. Tur mēs satiekam visuvareno Dievu, kas valda pār zvaigžņu izplatījumu – pašu dzīvības Kungu, kam ir vara atpestīt un kam ir vara arī nokaut un iemest ellē. Pats brīnišķīgākais, ka šajā sakramentā mēs sastopam šo visvareno Dievu kā žēlastību un grēku piedošanu, kā pestīšanu. Altāra sakraments būtībā ir šīs otrās nākšanas jeb pastarās dienas realitātes fragments, kurā mums ir ļauts šajā īpašajā un paša Dieva noliktajā veidā saskarties ar mūsu Kunga atnākšanu jau tagad. Mēs klausāmies Dieva vārdā, kas mums apsola – šīs saskaršanās jums, kas paļaujaties uz šo vārdu, nozīmēs pestīšanu. Tagad to apzīmogo sakraments: saņemt to vienkāršā, pat bērnišķīgā paļāvībā, ka tas, ko šie vārdi saka, arī tā ir, jo tie ir Dieva vārdi. Tajā lielajā dienā, kad mūsu Kungs nāks savā godībā tiesāt dzīvos un mirušos, mēs drīkstēsim saņemt to pašu, ko tagad saņemam sakramenta veidā, proti, grēku piedošanu. Un tad visbeidzot mēs mantosim valstību, uz kuras nākšanu esam paļāvušies, kam ticējuši, ko gaidījuši. Tā nu mēs šajā mazajā pulciņā ik svētdienas izdzīvojam drusku no pastardienas – esam drusku apsolītajā valstībā, lai pēc tam, kad visas šīs lietas būs piepildījušās, to saņemtu pilnībā, tieši un ne vairs sakramentāli.

Mūsu teksts šo svētdien no Tā Kunga mutes arī apraksta šo mīļo pastardienu, kuru mēs pa druskai izgaršojam ik svētdienas ticībā, kurai ticam un kuru mēs mācamies pazīt.

^“31 Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. ³² Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, ³³ un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.” Neviens šo Kristus otrreizējo nākšanu godībā uz tiesu nevar aprakstīt vārdos vai iztēloties savā iztēlē. Bet mūsu tekstā pats Kungs mums to tēlo acu priekšā, kā tas būs. Vēl ir tikai dažas atsevišķas vietas Rakstos, kur mūsu Kungs par to vēsta, bet to nav daudz.

Kādi notikumi vēstīs par pastarās dienas iestāšanos? “Bet tūdaļ pēc šī laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm un debesu stiprumi sakustēsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu godību” (24, 30 ff.). Šie Kristus vārdi vēsta, kā iesāksies šī laika pēdējā diena, kas vienlaicīgi būs arī jaunā jeb pastarā „laikmeta” jeb pareizāk – Dieva pilnīgās un mūžīgās valdīšanas iestāšanās.

 Tā līdzinās globālai katastrofai, par kuras nākšanu stāsta, starp citu, arī astrofiziķi. Bet kas notiks tūlīt pēc tam? Ateisti saka, ka iestāsies nebūtība, ka būs nekas. Kā tas ir? Ateisti nevar atbildēt, kā tas ir un neviens nevar atbildēt, kā tas ir – neesamība vai nebūtība, ka nekā vairs nav. Vai tas ir tā kā absolūtā tumsā, kur nekas nenotiek, kur viss ir apstājies? Kur nav vairs nevienas dzīvas radības un kur ir vientuļi – līdz ārprātam vientuļi. Bet, ja jau tāds apraksts ir iespējams, tad nav tā, ka nekā vairs nav. Jo visu šo nepatīkamo un ārprātīgo taču vajag kādam aprakstīt, piedzīvot. Citiem vārdiem, kad ateisti sāk aprakstīt, ko tad nozīmē nebūtība, tas ļoti līdzinās elles aprakstiem, kādu pazīstam no Svētajiem Rakstiem: tur būs liela raudāšana un zobu klabēšana. Īstenībā visiem cilvēkiem, gan ticīgiem, gan neticīgiem dikti jo dikti gribētos uzzināt, kā tas būs. Bet neviens cilvēks to nevar aprakstīt. Dievs, protams, zina par šo situāciju un ar savu vārdu ir devis dažus ļoti spilgtus ieskatus par notikumiem pēc tam. Turklāt Dieva vārds to izdara ar tādiem izteiksmes līdzekļiem – tēliem un līdzībām, kas ir saprotami ikvienam. Vai tas būtu par apokalipses iestāšanos, vai par nabaga Lācaru, vai kā šodienas tekstā – par āžiem un par avīm. To saprast ir ļoti viegli.

Jā, kas tad būs un kas notiks pēc tam? Vaimanas kaut kad pieklusīs, jo visa cilvēce tiks sapulcēta Viņa priekšā. Pilnīgi visi, kas jelkad dzīvojuši, ieraudzīs Dieva Dēlu Viņa majestātiskajā godībā kopā ar visiem Debesu iemītniekiem – varenajiem un svētajiem eņģeļiem – Dieva karavīriem. Visas cilvēces kopums kā tāds milzīgs forums varēs raudzīties uz Viņu, kas sēdēs uz liela balta troņa. Tas nozīmē, tagad Dieva Dēlu redzēs arī neticīgie un tie, kas Viņu nievāja. Tas viņiem būs briesmīgs brīdis, jo viņiem tūlīt tiks pasludināts nāves spriedums. Šie nelaimīgi to zināja arī iepriekš – savas pasaules dzīves laikā, tikai neticībā apsmēja Dieva vārdu, kas to sludināja un aicināja nožēlot grēkus un ticēt uz Evaņģēliju, kas bija dots viņu glābšanai (Mk 1, 15). Šajā brīdī žēlastības laiks būs beidzies, un tie ieies mūžīgā sodībā. Daži no viņiem to sauc arī par nebūtību vai neesamību, bet tā pati elle jau vien tā ir.

Citādāk šajā brīdī jutīsies taisnie, tas ir, ticībā Jēzum Kristum attaisnotie. Viņi tajā brīdī stāvēs debesu vārtos, lai ieietu apsolītajā mūžīgajā dzīvībā un viņiem tagad arī redzamā veidā piepildītos tas, uz ko viņi paļāvās ticībā, tas ir, bez redzēšanas. Viņu labā cīņa būs pabeigta, nebūt ne vieglais skrējiens noslēgts. Velns to visādā veidā bija traucējis un padarījis aizvien smagāku un neizturamāku, bet neskatoties pat uz to, viņi ir palikuši uzticīgi līdz nāvei, un tagad viņiem atliek tikai saņemt godības kroni – taisnības vaiņagu, ko tagad mans Kungs, taisnais tiesnesis, šajā brīdi dos man, un ne vien tikai man, bet visiem, kas iemīlējuši Viņa parādīšanos, gaidījuši to, turējušies pretī grēkam. Viņi netiks tiesāti. Atcerieties, ko Dieva vārds jums, Kristus ticībā attaisnotajiem, sludināja kā Dieva prātu un lēmumu: priecājieties, jūs nekad netiksit tiesāti!

To mums pasludina arī šis teksts: avis, kas tiek liktas pa labo roku – tie ir visi izredzētie, proti, visi tie, kas nav atraidījuši Kristus dāvātās godības drānas – Dieva žēlastību. Tās tiks tajā brīdī ievestas apsolījumā. Tas notiks visas šīs gigantiskās, universālās asamblejas – visas cilvēces foruma priekšā – Dieva svētie eņģeļi un visi citi neskaitāmie izredzētie tagad būs kopā – tagad pirmo reizi patiesā visu ticīgo vienotībā – viena, svēta un vispārēja Kristus draudze. Neviens ticīgo grēks te netiks pieminēts, viņiem tiks pasludināta viņu ticības piepildīšanās: 34. pants: Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Viņu ticība būs bijusi apliecināta viņu dzīvē – gan ar sirdi, gan ar muti, gan arī darbos - un tagad pienācis brīdis saņemt tās apsolījumus. Tēvs apskauj visus savus svētītos bērnus. Šajā apskāvienā ir visa tā žēlastība, grēku piedošana, mūžīgā dzīvība un pestīšana, ko Viņš ir devis ticīgajiem savā Dēlā un ko viņi – grēcinieki būdami, saņēma ticībā viņiem pasludinātajam Evaņģēlijam. Tēvs ir gribējis apskaut pilnīgi visus – arī tos, kas tagad ir nolikti pa kreiso roku – tiesai un mūžīgajam sodam. Bet viņi negribēja (sal Mt 23, 37 ff).

Vai Ķēniņa spriedums ir taisnīgs? Jā, jo ar šo Ķēniņu nemaz nevar būt savādāk, jo Viņš ir Dievs, taisnais tiesnesis. Mums, klausoties šajā tekstā, ir pilnībā jānoraida pārpratums, ka šajā svarīgajā tekstā tiktu mācīta taisnošana no darbiem. Ievērojiet, ka visi šeit pieminētie darbi attiecas uz To Kungu pašu:  ³⁵ Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. ³⁶ Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Visu šo darbu iekšējais dzenulis tātad ir bijusi mīlestība uz Kungu pašu. Bet mīlestība uz Viņu izaug no ticības. Tā ir pilnīga aplamība – atmest ticību – visas mīlestības un visu žēlsirdības darbu avotu, un sludināt pestīšanu tikai mīlestībā un labajos darbos.

Ievērojiet, ka darbi, kas te ir uzskaitīti, ir nevis grandiozi, bet ļoti vienkārši un pašsaprotami. Tur nav nedz askētiskas sevis un visas savas dzīves nodošanas tikai Tam Kungam, nedz nākamo lietu sludināšanas vai varenu garīgā spēka pierādījumu. Tie ir vienkārši darbi, ko var izraisīt vismazākā ticība. Atcerieties, ka arī vismazākā ticība glābs, ja tā būs ticība Kristum, nevis pašam sev vai kaut kādam elkam. Ticība taču ir kā sinepju graudiņš – no vismazākās sēklas izaug varens koks.

Paēdināt, apģērbt tādu, kam trūkst drēbju, apmeklēt slimībā vai cietumā ticības brāli. Runa ir par to – ja tev ir kaut vismazākais patiesas ticības graudiņš, tad tas noteikti būs izpaudies šādos palīdzības un žēlastības darbos ticības brālim vai māsai, un šādas, kaut vismazākās, ticības dēļ tu būsi izredzēto starpā.

Bet tas nozīmē arī otru: nebūs iespējams stāstīt, ka man ir bijusi liela teorētiska ticība attaisnošanai Jēzus Kristus dēļ, bet bez nekādas praktiskas izpausmes. Šāda ticība būtu liekulība. Ja pēc piedošanas un žēlastības pasludināšanas cilvēks ir kļuvis vēl ļaunāks kā iepriekš – vienaldzīgāks, cietsirdīgāks, bez līdzcietības par savu ticības brāļu vai māsu problēmām, tad viņš vienkārši nav patiesi ticējis. Stāsti, kam gribi, ka tev ir liela ticība, bet ja tai nav izpausmes praktiskā žēlsirdībā, līdzjūtībā, mīlestībā, ja tu esi ciets pret ticības mācības un Dieva vārda sludināšanas atbalstīšanu un veicināšanu, tad zini, ka tev nav īstas, glābjošas ticības. Meklē kā un kur to iegūt, cīnies par šo ticības patiesību kā par savu dzīvību!

³⁷ Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? ³⁸ Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? ³⁹ Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Te mēs redzam, ka ticībā attaisnotie ir izbrīnīti, ka tiek aicināti saņemt valstības apsolījumu par to,  ko viņi ir darījuši. Tas ir brīnišķīgs piemērs, ka viņi nekad nav bijuši paštaisni vai ticējuši taisnošanai ar darbiem. Viņi vienkārši ir paklausījuši Evaņģēlijā dzirdētajam vārdam un kalpojuši savam Kungam. Pats par sevi saprotams, arī palīdzot saviem ticības brāļiem un māsām viņu vajadzībās, trūkumā un ciešanās. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka tādēļ viņi dara ko īpašu Kungam pašam, par ko viņiem būtu jāsaņem atalgojums mūžībā. ⁴⁰ Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Šos vārdus Jēzus izrunā ar lielu uzsvaru: āmen, āmen Es jums saku. Dieva saikne ar saviem vismazākajiem bērniem ir tik cieša, ka katrs ir vērtība, jo viss, kas ir ticis darīts šim vismazākajam ticībā, ir ticis darīts Viņam. Kristus un visi viņa ļaudis, viņa avis ir neatraujama vienība.

⁴¹ Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Šī vieta tātad nekad nav bijusi domāta cilvēkiem. Kāpēc tad cilvēki tiek uz to nosūtīti? Tāpēc, ka viņi Kristus vietā paši ir izvēlējušies velnu. Tagad viņi tiek apsūdzēti. Tas, ka viņi ir novērsušies pat no tik elementāriem lietām, īstenībā liecina par to, kāds ir viņu stāvoklis attiecībā pret lielajām lietām. Šis elementārās sirsnības trūkums patiesībā apliecina viņu neticību. Šīs neticības dēļ viņi tagad tiek tiesāti.

Tā nu mēs redzam, kādas tās lietas būs pēc visa tā. Tā būs Kristus atnākšana godībā un, kā liecina mūsu teksts, atnākšana uz tiesu. Mēs, kristieši, to zinām tāpēc, ka Dievs to pats mums pasaka ar savu prātu. Kāda ir mūsu reakcija. Tā izpaužas priekā. Prieks ir tāpēc, ka mēs netiksim tiesāti šajā gaidāmajā tiesā,

Dievs, stiprini mūsu mazo pulciņu, māci mūs ar savu vārdu un dod spēku pastāvēt ticībā līdz galam, ka mēs nenākam šajā šausmīgajā beigu tiesā un mūs neskar Tavas dusmas, un liec, lai mēs to sagaidām kā mīļo pastardienu – savas pestīšanas dienu. Āmen.