Vietas ir rezervētas visiem

Kāds 17. gs luteriskais dziesminieks ir rakstījis: “Ak mūžība! Kā pērkons grauž, Kā zobens vārds šis sirdi lauž, Ak iesākums bez gala! Ak, mūžība, tas nebeigsies! Kur bailēs spēšu paglābties, - Kur bēgšu kādā malā? Sirds trīcēt trīc un pušu plīst, Man visi prāti lūst un šķīst.” Otrais pantiņš savukārt noslēdzas ar savdabīgu brīdinājumu: “Ak, cilvēks, to jel apdomā: Īss mūžs, bet gara mūžība!”

Kas tad man būtu te ko apdomāt, kāda pārcilvēciska gudrība te no manis tiek prasīta: vai lai es aptvertu savā prātā, kas ir laiks, ar savām domām maldītos visuma dzīlēs, apsteigdams ātrumā gaismu? Vai man jābūt ģēnijam kā Einšteinam vai tiktāl garīgi apgaismotam kā Sv. Antonijam, ka spētu līdzsvarot savu mūžu ar mūžību – šo īso laika sprīdi – ar mūžību? Tik tiešām, šādas domas jau priekšnojautās vien “kā pērkons grauž, kā zobens šis vārds sirdi lauž”.

Arī šīsdienas Sv. Rakstu teksts – šī Jēzus runa par desmit jaunavām, kuras kā līgavas draudzenes ir aicinātas piedalīties kāzu svinībās – skaidri apliecina, ka ir nepieciešama gudrība, lai jautājums man par manu dzīvi un mūžību atrisinātos pozitīvi. Jo, raugi, šajās Debesu kāzās – mūžīgajā svētlaimē un dzīvē kopā ar savu Kungu paliek tikai tās gudrās. Šī dievišķā gudrība ir ļoti vienkārša! Dievs negaida no cilvēka, lai viņš savā gudrībā sāktu līdzināties Dievam (skat. Ijābs 38).

Vai jūs pārbaudītu, vai automobīlī ir degviela, pirms doties ceļā cauri neapdzīvotam reģionam? Jūs teiksiet: kas, mēs kādi muļķi, vai? Izrādās, tik vien tās gudrības ir nepieciešams. Tā jau ir tik vien kā elementāra apķērība. Ar to pietiktu, lai cienīgi un ar mieru sagaidītu mūžību – to lielo dienu, kurai pretī mēs visi dzīvojam.

Šis teksts ir vērsts uz to, lai mēs atskārstu, ka mūžības tuvums nav mums naidīgs – tā Dieva tuvuma dēļ, Jēzus Kristus dēļ, kurš ir mūsu vidū un pats mūs dara gudrus, sludinādams mums te un tagad sava vārda mācību, par to, kas būs tur un TAD.

Tieši ar šo TAD iesākas šīs dienas teksts: tad jeb tajā dienā Debesu valstība būs.... Kad Jēzus Kristus ir ar mums, tad Debesu valstība ir mūsu vidū (Lk17). Bet tas tagad ir savādāk, nekā būs tad – tajā Lielajā Dienā. Tagad Kristus ir mūsu vidū ar savu vārdu (mācību) un Sakramentu. Viņa klātbūtne ir Dieva žēlastības klātbūtne. TAD tā būs Dieva tiesājošā godība, Viņa majestātes spēks – žēlastības laiks būs beidzies. Tāpēc ir svarīgi neizniekot savu laiku, puspajokam izliekoties par muļķi. Sak, kad pienāks šis TAD, tad jau arī redzēs. Jēzus mūs grib atturēt no šādām maldinošām domām. Daudzi dzīvojot savas dzīves jaunībā vai pilnbriedā, ir pārliecināti, ka šis TAD ir vēl aiz trejdeviņiem kalniem. Līdz Tiesas Dienai šķiet vesela mūžība. Dzīvos, kaut kad arī nomirs un tad jau redzēs... Kad? Nu tad jau redzēs!

Bet nāve, nomiršana nenozīmē it kā nolīst kaut kur maliņā (kapā) un vērot, cik bezgalīgi ilgi velkas nākamie gadsimti, gadu tūkstoši. Tūkstoš gadu mūžībā ir kā viena diena. Pēc nāves ir cits ātrums, pilnīgi citāds ir ilgums un ilguma attiecības. Luters ir pratis vienreizēji spilgti atsegt visas šīs gaidāmās attiecības: nāve (miršana) ir tā, it kā tu būtu dienvidū uz mirklīti iesnaudies, bet tūlīt jau kāds modina, tūlīt ir mūžība, tūlīt jau ir Augšāmcelšanās. Katram cilvēkam šis liktenīgais “TAD” būtībā ir tūlīt pēc viņa šīs dzīves beigām. Un tūlīt iestāsies tā Diena, kurā vieni “ieies kāzās”, ieies sava Kunga priekā, bet citu priekšā aizcirtīsies durvis, viņi paliks ārpusē – kā tie, kuriem tad teiks: “Es jūs nepazīstu, ieta prom no manis, jūs ļauna darītāji”, un tie ieies mūžīgā sodībā. Kurā durvju pusē TAD stāvēsi tu? Iekšpusē, kur valda mūžīga svētlaime un līksme kopā ar Dievu, vai ārpusē, kur būs galēja tumsība, raudāšana un zobu klabēšana? Vai tu esi tik pat apķērīgs, kā piecas gudrās jaunavas, vai tāds pats iedomīgs muļķis, kā ģeķīgās un, par spīti visiem brīdinājumiem saki: “tad jau redzēs, vai pietiks vai nepietiks?” Bet Dievs grib, lai tu to saskati jau tagad.

Starp citu, šajā līdzībā Jēzus nerunā par pasaulīgajiem un bezdievjiem, bet viņš uzrunā visus kristiešus. Uz to norāda simboliskais skaitlis desmit. Cik muļķīgi būs stāvēt ārpusē šajā dienā, ja visu dzīvi esi it kā piederējis tiem, kam rezervēta vieta kāzu mielastā, proti, Kristus sekotāju starpā! Jā, Dieva ļaužu vidū – vismaz to vidū, kas sevi par tādiem uzskata, būs tādi, kas paliks ārpusē. Tas, ka pieci ieies, nenozīmē, ka tikai puse no visiem kristiešiem tiks izglābta. “Pieci” simbolizē nenobeigtību, sakāvi un pusceļu, tādā veidā atkal norādot ar to uz skaitli “desmit” – uz nepiepildīto. Proti, vietas bija paredzētas visiem desmit, un cik muļķīgi, ka daudziem sanācis tik muļķīgi. Tāda nav bijusi Dieva griba – šīs nelaimes cēlonis ir pašu nejēdzīgā attieksme – jeb ģeķība. Kas tad liedza būt gudram un paņemt līdzi nepieciešamo eļļas daudzumu?

Degošais lukturis šajā Jēzus runā attēlo ticību un tās augļus, eļļa – Kristus žēlastību, kas ir Viņa vārds jeb kristīgās mācības spēks. Lukturis – jēgpilna kristīgā dzīve: tā spīd, nes gaismu arī tajā dienā, kad Tas Kungs nāks.

Tikmēr lukturis, kurš nedeg – tā īstenībā ir traģēdija. Tāpat kā cilvēks, kurš izšķiedis savu dzīvi, tās dzīves jēgu – tās galveno uzdevumu. Luktura identitāte ir spīdēt, dot gaismu. Ja viņš to neīsteno, viņš nemaz īstenībā nav bijis lukturis, bet tikai pārpratums. Cilvēka identitāte ir dievbērnība. Tāpat kā lukturis nedeg pats no sevis, jo to ir nepieciešams uzpildīt ar eļļu – ar elementu no ārienes, tāpat arī cilvēkam dievbērnība nepiemīt kā viņa iekšēja īpašība. Tās atgūšanai ir nepieciešama Dieva žēlastības iepildīšana viņā – ticība.

Arī kristieša dzīvē var būt tieši tāpat kā ar šo lukturi, kas nedeg – tā var būt neīstenojusies, tikai formāla. Ārēji viss var likties stāvam savās vietās – tāpat kā ģeķīgās jaunavas bija pārliecinātas, ka viņas ir pareizajā vietā, pareizajā kopībā, pareizā rituālā kopībā, un tanī pat laikā ir jau iepriekš nolemtas sakāvei? Kāpēc? Tāpēc, ka tiek muļķīgā veidā ignorēta eļļas krājuma uzpilde – Dieva vārds, kristīgā mācība. Aptrūkstoties šai eļļai, ticības liesmiņa izplēn. Daudzi parametri šajā dzīvē ir bijuši pareizi: piederība draudzei, rituāla līdzdalība tās dzīvē – ir mēģināts dažs gavēnis, ņemta dalība dažā svētceļojumā uz Aglonu, ir bijusi apņēmība izpildīt dažas prasības... Raksti par to saka: tā ir ārējas svētbijības izrādīšana, kad tās patiesais spēks būtībā tiek noliegts (2.Tim 3, 5) Bet mūsu teksts māca, ka tās visas ir otršķirīgas lietas; izšķirošas būs izrādījušās rūpes par eļļu jeb Dieva vārda mācību, nevis lepnas domas: “Mums pieder lieli dievnami un bīskaps ir īpaši konsekrēts, mums ir daudz ietekmes politikā utt., - gan jau iztiks arī bez tās eļļas”. Bet neiztiks viss! Ja lukturi ir piepildīti ar šo eļļu, jēgpilna kristīgā dzīve ir nodrošināta, ir drošība, miers un identitāte. Var arī bez baiļu iemigt uz kādu brīdi diendusā (norāde uz Luteru). Taču mēs redzam, ka tik pat droši jutās piecas dumjās jaunavas, kurām nav eļļas. Šajā līdzībā viss ir tik saprotami, un liekas – nu šito muļķību! nu kā tā var! tas jau pat stulbenim skaidrs! Bet realitātē viss turpinās: liela daļa no kristietības ir viltus mierā un snauduļo bez eļļas.

Un pienāks šis “TAD”. Laiku mēs nezinām, arī Kristus to mums neatklāj. Tas būs pēkšņs, spēcīgs un prieka pilns vēstījums, līdzīgi kā lasām mūsu šodienas tekstā: nāk, nāk! Tam patiesā priekā uzgavilē visi, kas to ir ticībā gaidījuši. Iedegas gaismas, šurpu steidz līgavaiņa biedri no malu malām. “Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus”. Šis grieķu vārds drīzāk izsaka – uzposa, darīja tos krāšņus. Esot vēl gaidās, liesmiņa bija pavisam maza, deglis ievilkts uz iekšu. Tagad tas tiek padots uz āru, lai liesma paceltos visā krāšņumā, lai sveiktu pašu Līgavaini. Jēzum nav nepieciešamības īpaši attēlot, cik ārkārtīgi nelāgā stāvoklī bija nonākušas ģeķīgās jaunavas, kad viņu lukturi neiedegās, tikai dūmoja un liesmiņa izplēnēja, jo eļļa bija aptrūkusies. Piecas gudrās TAD dodas kopā ar Līgavaini kāzās: jau atskan gaviles un prieks, bet muļķo priekšā aizcērtas durvis un viņām vēl nākas dzirdēt šos šausmīgos vārdus no paša Kunga: Es jūs nepazīstu...

Tā mēs sākam apjēgt, cik liela žēlastības dāvana mums ir šis evaņģēlijs, kas to dzirdam te un tagad – savlaicīgs brīdinājums. Pielej eļļu, citādāk tavs motors sadegs! Paldies Dievam, kas mums to atklāj īstā laikā! Kas mūs traucē parūpēties, lai liktenīgajā brīdī neaptrūktos eļļas! Tas ir tik viegli: lukturiem ir nepieciešama eļļa, tas ir kā ABC. Tik vienkārši ir nonākt kāzās, būt iekšpusē! Šī eļļa nav jāpērk par sūri grūti pelnīto naudu. To izsniedz par brīvu – te un tagad baznīcā, kas patiesi māca Dieva vārdu. Tā ir paša Dieva dāvana mums. Vai tu esi gudrs diezgan, lai to saņemtu un lietotu? Tava atbilde šaubas nerada. Bet tomēr būtu labi pārliecināties par eļļas līmeni vēlreiz, kamēr nav mūžība, "kas kā pērkons grauž" un kad jau būs par vēlu. Āmen.