Viņš nāk pie tevis un nevis tu

Vai tā nav? Adventa vēsts mētājas apkārt kā veca nauda. Visriņķī gan ir liela ažiotāža šajā sakarā – veikalniekiem sākas rozā josla: iepirkšanās drudzis sagrābj jau tā ar to slimo sabiedrību. Tikmēr šodien mēs dzirdam, kā Jēzus sūta sludināt savus mācekļus adventa vēsti: visas godības Ķēniņš, Kristus nāk! Viņš nāk, lai mūs glābtu. Viņš nāk ar mīlestību, ar žēlastību un grēku piedošanu. Mums atliek tikai pieņemt Viņu, jo bez tās jums nav cerības, bez tās jūs esat jau miruši garīgā nozīmē tagad un nolemti mūžīgai pazudināšanai pēc tam.

Šīs vēsts sludinātāji un nesēji (runa nav tikai par mācītājiem, bet par visiem kristiešiem) šeit ir ļoti muļķīgā situācijā: no Rakstiem tie zina, ka ar savu vēsti tikai traucē visiem „labas gribas cilvēkiem” pasaulē svinēt adventu, bet Tas Kungs Viņus sūta par spīti tam. Kā rīkoties? Vai mums būtu jāsāk diskutēt ar savu Kungu un pierādīt Viņam, ka tāpat jau nav lielas jēgas paust šo evaņģēlija vēsti par Dieva apžēlošanos, ja jau reiz to vairs neviens negrib klausīties? Nē, mums ir jāiet ticībā no ciema uz ciemu un jābūt drošiem: kā Tas Kungs teicis, tā arī notiks. Un šeit arī mēs to redzam: tā tas notiek. Mācekļi atrod ēzeļu māti un tās kumeļu, ļaudis to atlaiž – tikai tāpēc, ka Tam Kungam to vajag. Tas ir brīnums, ka cilvēki uzklausa šo adventa vēsti un notic. Tomēr jūs ejat un piedzīvojat, ka tā notiek – Dieva vārda sludināšana spēj nest neparastus augļus, bet bieži – ne tā, kā mēs to iedomājamies, bet kā Dievs to grib.

⁴ Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:

Evaņģēlists Matejs piemin to, lai atgādinātu, ka advents, Kristus nākšana pazemībā, ir Dieva apsolījuma piepildīšana, kas ir dots caur praviešiem jau daudzus gadu tūkstošus iepriekš. Cakarijas sludinātais vārds toreiz pirms pieciem gadu tūkstošiem, ka jūdu ķēniņš – apsolītais Dieva Mesija un Glābējs nāks pazemībā un miermīlībā, visai jūdu sabiedrībai izlikās kā murgs – kā gatavais neprāts. Viņi gaidīja savu Kungu un apsolīto Mesiju kā uzvarošu karavadoni, kas ieradīsies triumfējot un ar paceltiem karogiem, apliecinot politisku pārspēku.

Kā mēs, kristieši, tomēr pazīstam Dieva izredzēto Mesiju Jēzū? No skaidras Svēto Rakstu mācības mēs zinām, ka šis ķēniņš no ārienes gan izskatās drīzāk pēc ubaga, bet es zinu, ka viņam pieder vara – pilnīgi citādāka vara, kāda ir šīs pasaules varenajiem. Viņš spēj izglābt no nāves – un tādēļ Viņš ir nācis, lai sagrautu grēka, velna un nāves varu. Neviens cits ķēniņš vai šīs pasaules valdnieks ar visu savu varu un ietekmi un ar pasakainu bagātību nespēj izraut mani no grēka un nāves valgiem.

Tātad Kristus iejāšana Jeruzālemē uz ēzeļa arī ir īpaša vēsts mums: šis dzīvnieks nav kara zirgs, bet gan – darba lops, kas nes cilvēku nastas un veic viņu vietā darbus. Ar to tiek vēstīts: droši paļaujies uz Dieva apsolījumu, nebīsties, kad tev būs tajā dienā jāstāv untumaina un neprognozējama ķēniņa priekšā, kādi bieži mēdz būt šīs pasaules varenie! Visuvarenais un spēcīgais Dievs tāds nav; es to zinu, jo esmu Viņu iepazinis Jēzū Kristū: Dieva godība ir pilna žēlastības un atkal žēlastības. Viņa vārds par tavu glābšanu ir drošs. Viņš tagad nāk man palīgā un dod man ticību, kas mani un tevi galā glābs. Viņš ir iedibinājis draudzi un visus līdzekļus, lai es un tu varētu paturēt un nepazaudēt šo dārgo pērli – Dieva dāvināto ticību.

No otras puses mūsu teksts vēsta, ka ir ļaudis, kas izklāj savas drēbes un lauž palmu zarus un ar tiem sagatavo ceļu. Tas pauž viņa ļaužu gatavību pilnībā nodoties savam Ķēniņam, pakļauties Viņa valdīšanai. Drēbju izklāšana nozīmē arī uzticību – savas ticības apliecināšanu. Tātad tas nozīmē nodot visu savu dzīvi Jēzum, godāt Viņu, dzīvot saskaņā ar Viņa Evaņģēlija mācību, darīt visu, lai šī mācība varētu tikt sludināta, ticēta un apliecināta, kas ir katra kristieša prieks un pateicības apliecināšana par to, ko Dievs Viņa labā ir darījis.

Sauciens Hozianna nozīmē: glābšana, pestīšana nāk. Tas pats, kas “Lai nāk Tava valstība” – tas pauž pestīšanas prieku un paļāvību, ka, laikam beidzoties, mēs ieiesim Dieva apsolītajā valstībā kā Viņa mīļie bērni. Neviens, kas ir aizliedzis Viņa mācību vai viltojis to, cik varens un lielīgs tas tagad neizliktos, nepastāvēs tajā dienā. Kaut arī tagad ir daudz niknu un viltīgu Evaņģēlija ienaidnieku, reiz mēs nāksim Debesu draudzē, kur visi kopā varēsim sveikt savu Kungu un priecāties nebeidzamā priekā.

Žēlastības Kungs un Pestītājs nāk pie mums, lai mūs glābtu. Viņš negaida, kā varbūt šīs pasaules varenie, lai mēs, kam ir nepieciešama palīdzība, meklētu Viņu. Jo Viņš zina, cik smagā stāvoklī ir cilvēks – grēka važas tur cieši ieslēgtu viņa dvēseli. Dieva Dēls zina, ka neviens paša spēkiem vairs nespēj atnākt un lūgt pēc palīdzības – ticēt palīdzībai, cerēt, paļauties, mīlēt…

Taču cilvēks pats nav tādās domās par sevi. Grēka gūstā mītošais cilvēks redz sevi savādāk: viņš tic pats savām spējām, ka viņam ir pietiekami taisnības, šķīstuma, patiesīguma, lai viņš pats no sevis varētu pastāvēt Dieva priekšā.

Tādi pašam sev ticošie cilvēki bija tajā pūlī, kad Jēzus ieradās Jeruzālemē, jādams uz ēzelīša. Viņi gan uzgavilēja Jēzum kā apsolītajam Mesijam jeb Pestītājām, bet pēc dažām dienām tie paši Poncija Pilāta priekšā sauca: “Sit Viņu krustā!”

Par savu nāvi pie krusta un Augšāmcelšanos Jēzus bija vairākkārt stāstījis saviem mācekļiem. Taču mācekļi vēl to nespēja saprast un ticēt tam. Viņi domāja par Kristu savā prātā un neklausījās Dieva vārdā. Tāpēc mācekļiem par Pestītāju vēl bija tādi paši priekšstati, kā jūdiem: viņi gaidīja politisku līderi, kas patrieks romiešu okupāciju un pacels jūdu tautu pāri citām kā valdošo.

Tā bija visdziļākā traģēdija – tieši tāda sapratne par Pestītāju un tā ir visdziļākā traģēdija arī šodien: arī šodien lielākā daļa reliģiozo ļaužu pēc īsām gavilēm turpina saukt: sit Viņu krustā!, jo Jēzus nav piepildījis viņu aplamās un pašu prātā iedomātās ilgas. Viņi gan ir atnākuši uz Kristus baznīcu, taču nav gribējuši saņemt Dieva žēlastības dāvanas, bet gan nākuši šurp ar domu, ka viņu atnākšana uz Dieva bērnu draudzi ir jāuztver kā vislielākā dāvana. Viņi gan ir dzirdējuši pasludinājumu par grēku, kas ir samaitājis katra cilvēka dvēseli un ka grēka alga ir nāve, dzirdējuši, ka Dieva piedošanu var saņemt bez nekāda nopelna, dzirdējuši, ka pestīšana nav viņu, bet Dieva darbs, bet turpinājuši spītīgi pastāvēt pretī tam, ko viņiem sludina Dieva vārds. Viņi ir turpinājuši savā sirdī domāt: piedošana ir jāmeklē citiem – grēciniekiem, bet man tā nav vajadzīga. Jūs prasīsit: kā es zinu, ka kāds tā domā savā sirdī? Man nav jābūt telepātam – tāda ir katra cilvēka dabiskā sevis izpratne pēc grēkā krišanas, tāds uzskats piemīt ikvienam cilvēkam, iekams Viņš nav saņēmis Evaņģēlija vārdu un ļāvis gaismai sevi apskaidrot un Dievam pašam nākt pie viņa. Traģēdija aizvien ir tā, ka daudzi, ļoti daudzi baznīcā gājēji tā arī paliek šajā grēka dabā un uzskata sevi par taisnu un sevī augstprātīgi tiesā citus: „šitais nu gan nekad debesīs netiks, bet šitais varbūt tiks”. Tā šāds tiesnesis neviļus un pašam nezinot īstenībā atrodas to vidū, kas uz Pestītāju sauc: sit Viņu krustā.

Tā nu mūsdienās Jēzus krustā sišana izpaužas uzskatā: es visu savā dzīvē esmu darījis pareizi – es esmu bijis žēlastības pilns, jo man ir žēl cietēju un es esmu gādājis par klaidoņiem un noklīdušiem dzīvniekiem, es visu savu dzīvi esmu godīgi strādājis vairāk citu labā nekā pats savā, un man ir skaidrāka sirds kā lielākam vairumam cilvēku, un es pats esmu ļoti dievbijīgs, jo, redzi, es esmu atnācis uz baznīcu, kamdēļ man pienākas vēl lielāka cieņa un atzīšana.

Tā domā reliģisks subjekts – faktisks bezdievis. Patiesi ticīgi cilvēki par savu dzīvi saka: ja viss tajā būtu noticis pēc mana prāta, es jau sen būtu izputējis un būtu sagājis grīstē, bet tomēr, redzi, es dzīvoju un paldies Dievam, esmu saņēmis un turpinu saņemt žēlastību no Viņa – Dievs svētī manu dzīvi, es dzīvoju no šīs žēlastības, no grēku piedošanas. Dieva priekšā es pats esmu nabags un bez nekāda nopelna, bet man, dzīvojot ticībā, ir pielīdzināts pats svarīgākais – Kristus nopelns. Varbūt mana dzīve nav nedz varena, nedz ar lieliem panākumiem bagāta un daudzi to varbūt vērtē kā neizdevušos, bet es zinu, ka tajā ir noticis pats svarīgākais – tajā ir ienācis Pestītājs. Beidzot šī laika grūtībām un ciešanām, es būšu kopā ar viņu mūžīgā svētlaimē. Šīs tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.

Mūsu teksts vēsta, ka Jēzus ierodas Jeruzālemē kā mūžības Ķēniņš. Viņa ierašanās notiek pilnīgi savādāk, kā parasti mēdz ierasties ķēniņi – šīs pasaules varenie. Līdz ar savu ierašanos Viņš nevis patur, piesavina, bet grib dāvināt visu, kas viņam pieder – savu ķēnišķīgo žēlastību ikvienam, kas vien to pieņem. Nekad un nekur nav bijis tāda ķēniņa, kāds ir Viņš.

Citi ķēniņi ierastos ar tīrasiņu rikšotājiem un triumfā izrādīdami savu spēku; viņi iegūst visu savu bagātību, izkalpinādami savus pavalstniekus un ievākdami viņu darbu augļus, savukārt šis Ķēniņš kalpo saviem ļaudīm, izdalīdams viņiem savu bagātību un dāvinādams viņiem sava dievišķā pestīšanas darba augļus.

Tekstā ir teikts: redzi, Tavs Ķēniņš nāk pie tevis! Tas tik tiešām ir tavs ķēniņš, kas ir ticis apsolīts tev. Viņam un nevienam citam būs valdīt pār tevi. Tu, kas esi grēka, velna, nāves un elles varas terorizēts, tagad tiec atbrīvots no šīs varas un ievests caur žēlastību un Dieva patiesības Garu dzīvībā, Debesīs, vienībā ar Dievu, kur Tu valdīsi kopā ar Viņa mūžīgo Dēlu. Kas ir šī Ķēniņa padotais un kas turas pie Viņa īstenā ticībā, to vairs nevar apdraudēt nekādi spēki, nekādas varas un valdības.

Viņš nāk, nevis tu. Viņš priekš tevis ir pārāk augstu un pārāk tālu, lai Tu varētu izlauzties līdz Viņam pats saviem spēkiem, pats ar saviem darbiem. Nevis tu Viņu meklē, bet Viņš tevi. Nevis tu būtu atradis Viņu, bet Viņš Tevi. Mārtiņš Luters saka, ka šī atrašana notiek, klausoties Dieva vārda sprediķī, jo šis sprediķis nenāk no mācītāja, bet no Dieva paša. Dievs šajā savā vārdā un Altāra Sakramentā dāvā tev pats sevi – lēnprātīgi, kā saka mūsu teksts, jādams uz ēzeļmātes kumeļa. Viņš nenāk pie tevis dusmās (ko gan tu pats būtu pelnījis), bet gan pilns apžēlošanas. Tāpēc tava sirds var priecāties un gavilēt, jo tev ir paļāvība, ka turoties pie Viņa, tev ir drošība un patvērums šeit laikā, bet mūžībā – svētlaime un dzīve kopā ar Jēzu Kristu.