Dieva mikrofons aizvien vēl ir ieslēgts

Šis teksts lielā mērā līdzinās nopratināšanas protokolam. Un šis ir visbūtiskākais nopratināšanas protokols visā cilvēces vēsturē, visā cilvēcības drāmā no grēkā krišanas brīža, jo tas izšķir visu prāvas likteni. Ar šo protokolu prāva ir uzvarēta un drūmā apsūdzība – mūžīgās nāves spriedums, ko Dievs bija uzlicis pirmajiem cilvēkiem un līdz ar to visiem viņu priekštečiem, tagad ir atcelts. Šis protokols pierāda: Glābējs dievcilvēks ir ieradies pasaulē. Viss, kas līdz šim apsūdzēja katru cilvēku un visus cilvēkus kopumā Dieva priekšā, tagad var tik noņemts no katra atsevišķi.

Kāds prieks, kāds prieks – nu Dievs ir ar mums.

Viņš kļuvis mūsu patvērums!

Tiesu praksē nav priecīgāka termina kā atlaišana no tiesas zāles brīvībā, attaisnošana. Šis protokols vēsta, ka cilvēkiem tagad ir radīti visi priekšnosacījumi viņu brīvlaišanai jeb viņu attaisnošanai. Viņiem tagad tikai ir jāpiereģistrējas vai jāparakstās zem šī protokola: es ticu, ka šis protokols ir patiesība, ka visi mani grēki tagad ir uzkrauti Jēzum – Dieva Jēram. Tāpēc apustulis mums var teikt, (skat. Sprediķi par epistulu): “priecājieties iekš tā Kunga, es jums vēlreiz saku – priecājaties”. Kristība ir šī attaisnojošā piereģistrēšanās un Svētais Vakarēdiens, kuru jūs saņemsiet šodien un turpmāk, katru reizi apzīmogo šo protokolu:

Nopratināmā persona šajā tekstā ir Jānis Kristītājs, bet šis teksts nav par viņu, bet gan par Jēzu, kuru viņš apliecina kā Kristu (Dieva Dēlu). Jānis ir konfesionāls, jo viņš apliecina patiesību. Viņš nodod liecību par sevi: es neesmu Kristus. Jānis varētu gan teikt, ka ir Ēlija un tad viņa apsūdzētāji, iespējams, pārtrauktu pratināšanu un mestos viņa priekšā uz vaiga. Taču viņš nav tas Ēlija jeb tā miesīgā persona, par kuru domā jūdi, bet gan Ēlija garīgā izpratnē, par kuru ir pravietojis Maleahija 4, 23.24. Viņš katrā gadījumā būtu varējis lepoties esam pravietis, jo pēc savas no Dieva piešķirtās vietas viņš ir augstāk par visiem praviešiem. Tomēr viņš nav TAS gaidāmais pravietis, ko šinī nopratināšanā domā jūdi, proti, tas, kura nākšanu pieteica Mozus un ar ko jūdi tradicionāli saprata Mesiju (Kristu). Jānim ir īpašs uzdevums – būt tikai par rādītāja pirkstu. Par Dieva rādītāja pirkstu – lūk, kur Viņš ir – mūsu vidū. Jānis jūdiem saka: Mesija ir starp jums, bet viņu nepazīstat, kas ietver: “es viņu pazīstu”. Zīmīgi, ka jūdi pat neprasa, lai tad viņš uzrāda viņiem Mesiju. Jūdi, kuru visa reliģija ir vērsta uz Kristus nākšanu, patiesībā neliekas ne zinis par šo Jāņa liecību un nemaz negrasās sagatavot savas sirdis viņa nākšanai. Viņi nemaz nealkst Dieva apsolījuma piepildīšanos, jo viņiem šajā lietā ir savi politiski nolūki.

Tikmēr Dievs ir stājies cilvēku vidū. Dieva Dēla sūtīšana izsaka, ka visas vēstures uzdevums tuvojas noslēgumam. Vārdam topot par miesu, visai dievišķajai pilnībai iemājojot cilvēciskā veidolā, visa laika jēga ir piepildījusies. Kāpēc vispār ir bijis un aizvien ir vajadzīgs šis laiks – šīs nogurdinošās dienas, mēneši, gadi, caur kuriem cilvēki cīnās cauri savai dzīvei, nogurumā, maldos, priekos un bēdas, kaislību drāmās un ciešanās? Kāpēc tas ir vajadzīgs, ja reiz viss cilvēka dzīves krāšņums ir kā smiltis, kas slīd cauri un nav iespējams saturēt, ja reiz viss “mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Un tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem”?

Kristū Dievs ir atbildējis uz šo cilvēka sirdi plosošo jautājumu par dzīves jēgu: tai nav jābeidzas ar baismu iznīcību mūžīgās nāves tumšajā slazdā, bet gan jāved pie dzīvības gaismas. Dievam kļūstot par cilvēku un nākot mūsu vidū, šī gaisma tumsībā ir atspīdējusi. Visuspēcīgais, mūžīgais un visuzinošais Dievs, kāds Viņš ienāk mūsu vidū, ir labs un žēlsirdīgs. Dievu nekad neviens nav redzējis, Viņš atklāj sevi savā Dēlā – Kristū Jēzū. Viņš ir Dieva miesā nākušais vārds (Logos), caur Viņu tiek uzturēts viss esošais. Viņā mēs varam godāt Dēlu tāpat kā Tēvu, jo kas ir redzējis Jēzu, ir redzējis Tēvu un iepazinis Dievu. Viņā mājo visa pilnība, un mēs esam iepazinuši patiesību kā žēlastību un atkal žēlastību, jo Jēzum ir piešķirts spēks un vara piedot grēkus. Lūk, tā ir Jāņa liecība – tas ir viss mūsu ticības saturs. Tici tam un tu dzīvosi!

Jūdu attieksme pret šo Jāņa nodoto liecību bija ignorance. Kāda ir mūsējā? Jūdu attieksme nekur nav izzudusi, tā pastāv vēl mūsdienās: īpaši tā izvēršas pie reliģiskiem ļaudīm – Kristus Evaņģēlijs tiek noraidīts tāpat kā jūdiem, kas lepojās ar savu reliģiskumu un deklarēja gaidām Kristu, faktiski ignorējot Viņu pēc būtības. Šis “mūžīgais žīds” faktiski mājo katrā cilvēkā, katra cilvēka dabiskajā pašpietiekamībā. Cilvēka raksturā ir ieslēpts dziļš nicinājums pret Kristu. Viņam patīk redzēt tādu Kristu, kas pasvītro un izceļ to, cik lieli ir viņa sasniegumi, īpaši viņa garīgais potenciāls. Par tādu Kristu – godībā un lepnībā – labprāt patīk runāt, domāt un gaidīt. Tas apliecina, ka ar mani viss ir OK, arī tevi, arī citiem. Tad arī Kristus ir OK, akceptēts, savukārt tāds Kristus, kā šajā Jāņa saucošajā balsī, kas ir Evaņģēlija patiesā balss: Laiks ir piepildījies Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi. Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju – lūk, tāds Kristus traucē. Tas pats mūžīgais žīds – vecais Ādams cilvēkā ir sašutis: kas par grēkiem, kas vēl par nožēlošanu! Vai tad ar vienu reizi nepietiek? Ko tas Luters tur muld, ka katru dienu ir jānomirst grēkam un jāceļas augšā kopā ar Kristu, kas tie par niekiem par to grēka slīcināšanu katru dienu? Un tik tiešām, neviens pats savā spēkā nav spējīgs allaž apzināties savu grēcīgumu un nepieciešamību katru dienu caur nožēlu un lūgšanām atgriezties no grēkiem un ticēt, ka Kristus dēļ tie ir piedoti. Tam ir nepieciešams Dieva Gars, patiesības Gars, Svētais Gars. Šīs patiesības nav mūsos. Tā nāk no ārienes. Tā ir jāsaņem tur, kur tai ir paša Dieva apsolījums: Dieva vārda sludināšanā. Šis vārds dun un grand kā pērkons, grauž un lauž tos, kas ir pasaulē, lai tie sadzirdētu Jāņa Kristītāja aicinājumu un mainītu virzienu savā dzīvē. Bet tos, kas ir draudzē, šis vārds mierina, stiprina un atdzīvina, liek mirdzēt un tērpties viņu dvēselēm svētku rotā, priecāties par dāvātas ticības augļu kopēju baudīšanu – par savstarpējo mīlestību un pateikties Dievam Radītājam, Pestītājam un Svētdarītājam.

Jānis bija tikai Dieva mikrofons, un tas vēl jo projām ir ieslēgts un turpina sagatavot mūsu tuksnešainajās sirdīs ceļu Tam Kungam. Šis mikrofons par spīti visas pasaules trokšņu kakofonijai aizvien vēl reproducē vistīrāko skaņu, Dieva patiesību: Dievs ir jūsu vidū, Jēzū Kristū Viņš nāk pie Tevis ar vārda sludināšanu, ar savu patiesību un savu mācību. Tev Viņš ir nepieciešams, jo savādāk tu mirsi savos grēkos. Jāņa Kristītāja jeb Evaņģēlija saucošā balss tev to apstiprina, ieprotokolē Dieva žēlastību. Viņš pats tev dod rokās pildspalvu, pats iepilda tajā tinti: nākas pierakstīties pie tās Derības, ko Dieva Dēls tevis dēļ ir iestiprinājis ar savām asinīm: saņem grēku piedošanu! Lūk, kur ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku! Jēzus to ir uzkrāvis uz saviem pleciem un nes to savā nāvē. Tā Dievs Jēzū ir aizskalojis grēku prom no pasaules – tāpat kā Noa laikos Viņš to izdarīja caur plūdiem, tagad Viņš to dara Kristū: viss grēks ir uzkrauts Viņam un Viņš kopā ar šo grēku tiek aizskalots nāvē. Jēzus uznes visas pasaules un katra atsevišķā cilvēka grēku pie krusta staba. Tāda nasta nebūtu pa spēkam nevienam, kas ir tikai cilvēks, šim nolūkam Dievam bija jāsūta savs mūžīgais Dēls. Jūs zināt, ka esat ne ar zeltu, ne ar sudrabu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra dārgajām asinīm. Uz šo Jēru tad nu arī kā ar Dieva paša pirkstu norāda Jānis. Luters par to saka uz šo norādi arī balstās mūsu ticība. Tagad mēs zinām, kurp lai mēs liekamies ar saviem grēkiem, kam lai tos uzkraujam. Dieva bauslis tos bija uzkrāvis uz mūsu sirdsapziņām, tās bija nospiestas tādā šaurībā, kas lika mums lēnām nosmakt. Dievs ir noņēmis šo smacējošo kravu no mums un uzkrāvis to uz sava Jēra pleciem. Kamēr šī krava aizvien vēl nospieda mani un pasauli, mēs bijām pazuduši, jo grēka vara ir pārāk milzīga un iznīcinoša, lai mēs tai spētu stāties pretī. Bet Dievs ir devis tev, man, mums šo atvieglinājumu, teikdams: “es zinu, ka tu to nespēj nest, un tāpēc, redzi, es to noceļu nost no tevis un atdod to Jēram. Viņš to tagad nes tavā vietā. Tici tam, jo šajā ticībā tu kļūsti brīvs no grēka un attaisnots Manā priekšā tiesas dienā.” Ar grēku ir tā: tam ir iespējamas tikai divas novietnes: vai nu tie ir uz tava kakla, vai nu tu tos atdod, lai guļ uz Jēra pleciem un tad tu esi brīvs un glābts no nāves sprieduma. Tāpēc izvēlies vienu no divām novietnēm, kurā vietā tu gribi, lai būtu nolikta tavu grēku nasta. Dievs mums ir atklājis patiesību. Tā ir brīnišķīga un tā ir droša, absolūta un tā ir objektīva patiesība: Jēzus Kristus, kas nes visas pasaules grēku un kurš to ir samaksājis par 100% gan par visas cilvēces, gan katra cilvēka grēkiem. Tas ir neatkarīgi no mums un pilnīgi objektīvi – viss ir nomaksāts. Mums tas ir jāpieņem ticībā, tad šī atpirkuma maksa tiks ieskaitīta arī mūsu katra privātajā kontā un piederēs katram atsevišķi jeb subjektīvi.

Kungs, Dievs Debesu Tēvs, paldies tev par skaidro un drošo norādi uz Jēzu Kristu Tava kalpa Jāņa liecībā – paldies Tev par Tavu Jēru, kas ir atbrīvojis mani un visu pasauli no grēkiem. Palīdzi man, ka allaž saklausu Tavu balsi un varu tam ticēt un visu savu cerību likt uz to! Āmen.