Fakti par glābšanu mums

Šajā svētku reizē mūsu priekšā ir dievišķā iedvesmā pārmantots teksts, kas runā par mūsu Kunga un Pestītāja piedzimšanas jeb miesā nākšanas faktiem. Šajā sakarā mēs – Kristus draudze – negribam dzirdēt neko citu kā faktus. Jo pats mūžīgais Dieva Dēls ir piedzimis priekš mums kā bērns, mums ir dots Dēls – Viņa vārds ir Brīnums, Padoma Devējs, Varenais Dievs, mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks. Viņa vārds ir Pestītājs, Tas Kungs – Jēzus Kristus. Mums ir Dievs, kas mūs glābj. Glābējs un Pestītājs no nāves.

  Daudziem šis stāsts liekās kā pasaka un daudziem patīk Ziemassvētkos klausīties pasakas par Dieva Dēlu, jo daudzi ir bez Dieva šajā pasaulē, un tāpēc arī Dieva miesā nākšana viņu uztverē ir fantāzija. Tajā arī nav iespējams nekāds brīnums. Tā ir tā samaitāta uztvere, kas cilvēkam ir iedzimta kopš grēkā krišanas – padzīšanas no Ēdenes. Tajā trūkst Dieva un trūkst paradīzes. Taču tā ir sakropļota izpratne par realitātes faktiem. Pateicība Dievam, ka Viņš mums ir atklājis patiesos faktus un ar savu vārdu pasludina mums patiesību: Dieva mūžīgais Dēls – Vārds kā Logoss, caur kuru viss ir radīts – tapa miesa. Viņš piedzima jaunavai, kas to ieņēma no Svētā Gara. Tas ir brīnums, cilvēka prātam pilnīgi netverams pasaulē nākšanas veids.

¹ Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle reģistrēt visus valsts iedzīvotājus nodokļu maksāšanai. ²Un šī pirmā reģistrēšana nodokļu maksāšanai notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. 

Šī teksta nolūks nav fiksēt precīzu datumu, kad Jēzus ir piedzimis. 25. decembris ir tikai kopš 4. gadsimta ieviesta tradīcija svinēt Kristus piedzimšanu. Raksti mums ļauj spriest par to, ka Jēzus ir piedzimis naktī, jo eņģeļi parādījās ganiem naktī. Nakts jūdu laika izpratnē iestājās līdz ar tumsu, tā kā mēs arī neko vairāk nezinām teikt arī par Jēzus dzimšanas stundu: varam runāt tikai par laiku no tumsas iestāšanās svētvakarā līdz rītausmai pirmajā Ziemassvētku dienā. Tas, ko vēlas šeit paskaidrot Dieva iedvesmotais rakstnieks Lūka, ir kāds dīvains fakts: kaut gan Jāzeps un Marija dzīvoja Nācaretē Galilejā, bērns piedzima Bētlemē Jūdejā. Lūkam, kā redzams, nemaz nerūp fiksēt datumu. Imperatora dekrēts par visas impērijas iedzīvotāju reģistrāciju bija iedarbinājis fantastisku mašinēriju milzīgajā Romas valstī. Brīnumains šeit ir tas fakts, ka šīs pavēles spēkā stāšanās sakrita tieši ar Pestītāja dzimšanas laiku, un tāpēc Marija savas grūtniecības beigu fāzē bija spiesta ceļot uz Bētlemi. Dievs gribēja, lai Dāvida mūžīgais mantinieks piedzimtu Dāvida pilsētā. Šo faktu var izprast divējādi: bezdievīgā izpratne, kas šo faktu saprot kā nejaušību, jo šo notikumu centrā redz Romas impērijas birokrātiskās mašinērijas darbošanos globālā mērogā, un Jēzus dzimšana Bētlemē ir pakārtota šīm norisēm. Otrs veids, kā to saprot Dieva ļaudis, ir tāds, kas centrā redz Jēzus dzimšanu, bet impērijas nodokļu maksātāju reģistrācijas procesu tikai kā Rakstu piepildīšanās ieganstu. Ticīgajiem Dieva Dēls ir bezgalīgi lielāks par jebkuru impēriju un imperatoru. Var jau vaicāt, vai tad Dievs to nevarēja izkārtot savādāk, vai tad vajadzēja celt tik lielu ažiotāžu un vispārēju tautas kustību? Atbilde ir: Dievs pats izvēlas gan veidu, gan brīdi, kā piepildīt savu gribu un mēs esam tikai šī fakta priekšā. Turklāt ir jāņem vērā, ka evaņģēlists Lūka uzsver, ka tā ir pirmā reģistrācija. Tā bija unikāla. Nekas tāds līdz šim vēl nekad nebija noticis.

³ Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Imperatora dekrētam bija pakļauts ikviens. Jūdu tradīcija bija tāda, ka reģistrācijai bija jānotiek katra dzimtajā vietā. Romas iestādes pilnībā akceptēja vietējās parašas, kaut arī tās atšķīrās no viņu piekoptajām. ⁴ Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ⁵ ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Ar saderinātajiem – Jāzepu no Dāvida cilts un jaunavu Mariju – Lūka savā evaņģēlijā iepazīstina jau 1, 27. Starp citu, arī Marija ir no Dāvida cilts. Tā nu šeit svētais rakstnieks Lūka norāda, ka Jēzus pēc miesas, tātad pēc tām fiziskajām asinīm, kuras Viņš manto no savas mātes, iedzima Dāvida līnijā, bet pēc sava audžutēva Jāzepa izcelsmes Viņš saskaņā ar jūdu likumiem mantošanas tiesībām tika pieskaitīts Dāvida namam.

Jāzeps ņēma Mariju līdz, lai aizsargātu viņu no mēlnešiem un ķengām un lai varētu rūpēties par viņu, un sagādāt visu, kas bija nepieciešams viņas stāvoklī. Dieva eņģelis bija atklājis viņiem abiem šīs grūtniecības patieso jēgu un pavēstījis, kas būs gaidāmais bērns. Droši, ka Dievs ar savu Svēto Garu viņus arī nemitīgi apskaidroja un stiprināja, ka viņi varēja panest visu apkārtējo nievājošo attieksmi. Citādi tas nav cilvēka spēkos izturēt vairākuma moralizējošo nosodījumu.

⁶ Un, tiem turpat esot, dienu skaits tapa piepildīts un viņa dzemdēja. ⁷ Un viņai piedzima viņas pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Šie divi panti ir vienīgā vēsturiskā liecība par Pestītāja dzimšanu. Nekādu citu aprakstu par to nav, un tieši tāpēc tie ir neizsakāms dārgums visiem tiem, kas savu likteni mūžībā redz ieliktu Jēzus rokās. Jāievēro, kā izmainās vēstījuma valoda – tās izteiksme vien jau norāda uz īpašu jēgu. Nevis “un viņa turpat arī dzemdēja”, bet gan runa ir par to “dienu atskaiti”, kuru piepildīšanās tagad ir pienākusi. Tajā vispirms noskaidrojas realitātes fakti: Marija dzemdēja nevis nevaļā, it kā grūtniecības noslēgums būtu viņus pārsteidzis nesagatavotus, bet gan piepildoties viņas grūtniecības laikam, kad viss bija sagatavots un nostājies savās vietās pēc Dieva prāta.

Jēzus dzimšana, protams, iezīmēja piepildīšanos arī visas cilvēces mērogā, par ko liecina apustulis Pāvils Gal 4, 4: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, ⁵ lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības”. Tas norāda, ka ar Jēzus pasaulē nākšanu cilvēces vēsturē bija pabeigts un piepildīts tās brieduma posms, tagad tai atlika ieiet atrisinājuma fāzē, kādu to jau no iesākuma bija paredzējis Dievs. Starp citu, pēc Bībeles izpratnes, ar to sākās pēdējais aiōns jeb laikmets šīs pasaules vēsturē – tajā dzīvojam arī mēs šodien: kopš Kristus dzimšanas tas vēl aizvien ir žēlastības laiks pirms gaidāmās beigu tiesas.

Tomēr mūsu teksts šajā vietā runā tikai par Marijas dzemdībām un pavēsta šo faktu: šīs dzemdības nebija sasteigtas. Te gan ir radušies dažādi pārpratumi, pie kuriem vainīgi daži pasaulslaveni mākslas darbi, kuros ir attēlots Jāzeps, kas klaudzina pie namu durvīm Bētlemē, lai ielaiž viņa sievu, kurai kuru katru brīdi būs jādzemdē. Jāzepam bija laika pa pilnam, lai atrastu vietu un sakārtotu visu, kas bija nepieciešams gaidāmajām dzemdībām. Viņam netrūka arī līdzekļu šim nolūkam. Protams, apstākļos, kādos viņi ierīkojās uz palikšanu Bētlemē, viņi bija ļoti nabadzīgi – tā tas bija pēc Dieva prāta: Viņam, uz kura kamiešiem guļ valdīšana visā universā, bija jāierodas šajā pasaulē nevis aristokrāta pārticīgā namā – un pat ne pašā mājoklī, bet necilā piebūvītē. 

Viņi ieradās Bētlemē dažas dienas pirms gaidāmajām dzemdībām un apmetās tur uz dzīvi, iespējams, pie saviem radiem. Pats šis mājoklis bija šaurs – iespējams, ka tam bija tikai viena liela dzīvojamā telpa. Tur Jāzeps ar Mariju kā viesi varēja uzturēties dienas laikā. Mājai bija arī piebūve, kas pavisam droši arī bija no mūra. Tajā tika turēti visādi piederumi. Kā mēs lasām, tur bija arī silīte. Tur bija arī vieta, kur piesiet ēzeli vai pat divus. Viens piederēja saimniekam, bet otrs, kas bija nesis grūtnieci Mariju, piederēja Jāzepam. Tur viņiem abiem bija ierīkota arī guļas vieta – kaut kas līdzīgs gultai diviem viesiem. Šī piebūve kopā ar lopiem bija ļoti trūcīga, tomēr tajā bija pietiekami daudz vietas, lai pārnakšņotu. Jāzeps un Marija bija to akceptējuši.

 Tad pienāca dzemdību nakts. Par pašām dzemdībām trūkst garāka apraksta. Tas nozīmē, ka viņš nāca pasaulē pilnīgi normālā veidā un tādos apstākļos, kādos piedzimst ikviens cilvēks: “Marijai piedzima viņas pirmdzimtais Dēls”. Ievērosim, ka oriģināltekstā ir uzvērts “viņas”, nevis “viņu”, Marijas un nevis Marijas un Jāzepa Dēls. Jēzus ģenētiskā vai fiziskā nozīmē nav Jāzepa Dēls, bet tikai Marijas Dēls. Tādēļ, ka nebija nevienas piemērotākas vietas, jaundzimušajam tika ierīkota silīte. Abi ēzeļi tika izvesti un piesieti ārpusē. Sākoties dzemdībām, Jāzeps pasauca nama tēva sievu, iespējams, vēl kādas sievietes no kaimiņiem. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Marija un Jāzeps, dzemdībām sākoties, būtu bijuši vieni paši. Arī autiņi, kuros jaundzimušais Jēzus tika ietīts, nebija kādas skrandas, bet speciāli šim nolūkam domātas mīkstas un siltas drānas, kuras Jāzeps bija iegādājies jau krietnu laiku iepriekš. Dzemdību norisē nebija nekā sevišķa, cik to varam spriest no vēsturiski vienīgā avota – mūsu šīsdienas Lūkas teksta, un tāpēc visādiem fantastiskiem izpušķojumiem nav faktu pamata. Bet mums šajā stāstā ir jāturas vienīgi pie faktiem.

⁸ Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus. Arī šajā faktā nav nekā sevišķa: šajā gada laikā gani izveda savus lopus ganīties ārpusē – pilsētiņas apkārtnes klajumos, kas nevienam nepiederēja un līdz ar to bija pieejams ikvienam. Viņiem bija jāpavada nakts zem atklātas debess un jāapsargā savi lopiņi. Kāpēc vispār šie gani būtu jāpiemin? Tāpēc, ka tieši viņus Dievs bija izraudzījies par tiem, kuriem bija jāsaņem šī vēsts par Pestītāja dzimšanu. Ganu profesijai nebija augsts statuss, drīzāk gan otrādi – viņi neuzskatīja sevi par cienīgiem stāvēt Dieva priekšā. Viņiem drīzāk bija bailes sastapties ar Dieva godību. Līdz šim visā šajā stāstā nebija nekā izcila, nekā brīnumaina un aizgrābjoša. Arī šie gani, satinušies biezās drēbēs, snauduļoja, kad PĒKŠŅI nāca Tā Kunga eņģelis ar Tā Kunga godību ⁹ un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti: Vienā mirklī viss tika izmainīts, šis stāsts iegūst pavisam citu dinamiku. ¹⁰ Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: ¹¹ jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Šī ir tā vēsts – bailēm ir jārimstas, jo šī vēsts ir neizsakāma svētība. Baiļu vairs nav – to evaņģēlijs pasludina katru reizi: tev nav vairs jābaidās reiz stāvēt Tā Kunga godības priekšā.

Eņģelis pasludina lielo prieku visiem ļaudīm un apzīmē tos ar vārdu “laoss”, kā parasti tika apzīmēta Dieva tauta. Brīnišķā vēsts ir tā, ka Evaņģēlija sludināšanā visi ļaudis, visas tautas, kas līdz šim dzīvoja tālu no Dieva, var tikt uzņemtas Dieva tautas pulkā. JUMS Pestītājs ir dzimis. Šis vārds Sōtēr izsaka glābšanu, pestīšanu. Turklāt teksts ļoti konkrēti norāda – šis ir tas vienīgais Pestītājs – Kristus Tas Kungs. Tas nozīmē, ka tas ir nevis kaut kāds glābējs, bet tas, kas izglābj arī no nāves. Tas, kas glābj piedodams grēkus. Bet vienīgi Dievs var piedot grēkus. Kā Marija jau to apliecināja savā slavas dziesmā: mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju. Arī pagānu valdnieki un imperatori mēdza sevi attēlot kā dievišķas personas un saistīt sevi ar glābšanu. Kristīgā izpratne, attiecinot Pestītāja titulu uz Jēzu, ir pilnīgā pretstatā ar to, kā to lietoja hellēņi. Nevis kāds šīs pasaules varenais, bet pats Dievs tagad ir kļuvis par Glābēju, nevis tikai laikā, bet arī mūžībā.

¹² Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu. Kas ir šis mazais bērns, kas guļ silītē? Luters saka, ka šajā bērnā, kas guļ pie Marijas krūts, ir tas, kas tur rokā zvaigžņu ceļus. Pats Visuvarenais Dievs, apsolītais Mesija visā spēkā un godībā, Kungs un Valdnieks, kuram nav līdzīga, ir iegūlies šajā silītē.

¹³ Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: ¹⁴ "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts." Tikko vēl tas bija viens pats eņģelis ar savu priecīgo vēsti, un piepeši – to ir vesela armija. Zeme grimst klusumā un mierā, bet Debesīs triumfē varens eņģeļu koris, ko uzklausa tikai saujiņa ganu. Liekās pilnīgi jocīgi, bet tieši tāds ir Dieva prāts, Viņa griba un Viņa ceļš pie cilvēkiem: “kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu tos, kas ir kas”. Šī ir armija, kas pasludina mieru!