Dzimuši brīvībai

Vai dzirdējāt, ka jūs neesat vairs kalpones, bet svabadās bērni? Tas nozīmē, ka jūs esat brīvi un mūžībā jūs gaida nevis verga, bet brīvā cilvēka mantojums, jo jums pieder Dieva mūžīgās dzīvības apsolījums. Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis un tas ir milzīgi daudz. Kaut arī tagad mēs dzīvojam paciešanā un nepilnībā. Kaut arī šobrīd vēl daudz kā pietrūkst, mēs zinām, ka mums ir mantinieku tiesības, it kā mums būtu pasludināts, ka esam lielas aristokrātu dzimtas atvases un zinām, ka ar pilngadības sasniegšanu mantosim milzīgus īpašumus – pilis, bagātības un plaukstošus novadus ar neizsmeļamām tīra zelta ieguvēm. Tāpēc mums ir jāstāv stipriem un mēs nedrīkstam atkal ļauties iejūgties kalpības jūgā, jo mantojums pieder brīvās bērniem – Sāras un Ābrahāma atvasēm, mums, Kristus evaņģēlija draudzei. Būt zem bauslības nozīmē mantot kalpību, bet tikai tur, kur Evaņģēlijs, tur ir brīvība.

Dr. Mārtiņš Luters diezgan nopūlējās, kamēr viņš izlauzās līdz evaņģēlijam (jeb drīzāk otrādi: evaņģēlijs un Dieva žēlastība – līdz viņam). Viņš kļuva par mūku, jo gribēja kalpot Dievam un nopelnīt Dieva žēlastību. Mārtiņš ļoti bijās Dievu un brīvprātīgi solījās kalpot Viņam ar visu savu miesu un dvēseli. Vairāk nekā desmit gadus viņš diendienā gavēja, šauta savu miesu, gulēdams uz klona grīdas bez segas vai palikdams naktis nomodā – izpildīdams un pārpildīdams stingrās Augustīniešu klostera svēttapšanas prasības.

Ir arī jāatzīst, ka bauslības kalpošanai ir sava spozme – sava fascinācija. Vai tā nav? Kad ieraugām kaut kur pilsētā mūķeni viņas askētiskajā tērpā, kas apgarotām acīm ved aiz rokas uz diakonijas aprūpes centru kādu bērnu vai izdala dāvanas nabagiem, tad domājam – lūk, kur patiesa kalpošana Dievam, pilnīga nodošanās Viņa prātam, tad mums liekas, cik tālu esam no visa tā mēs ar savu pieticīgo dievbijību, vājo ticību un tik retajiem labajiem darbiem... „Lūk, kur ir īstie Dieva ļaudis, ko mēs tur...” – tāda skumja doma ienāk prātā, - „es diemžēl to nekad nevarēšu atļauties: man ir pienākumi ģimenē, darbā, jādomā par bērniem, jāskaita naudiņa iztikai un vēl tūkstoš citu rūpju...” Bet, ak, kā gribētos dzīvot tādu dievbijīgu dzīvi kā mūķenei vai mūkam!

Tādu pārdomu brīžos ir derīgi atcerēties, kā tad īsti izveidojās priekšzīmīgā mūka Mārtiņa svēttapšanas programma klosterī. Viņš ieguva nevis pakāpeniski pieaugošu sava svētuma apziņu, bet gluži otrādi: viņš nonāca iekšējā izmisumā. Mārtiņa sirdsapziņa pretojās mūku garīguma izstrādes un Dievam izpatikšanās tehnoloģijai. Viņš nonāca iekšējā izmisumā, sava nederīguma atskārsmē Dieva priekšā. Tā bija neliekuļota atziņa, kādu faktiski pazīst ikviens, kurš no visas sirds ir gribējis kļūt par mūku un šajā ceļā iemantot Dieva labvēlību. Izeja no šādas situācijas būtībā ir divējāda: vai nu izlikšanās un savas sirdsapziņas apslāpēšana vai arī – evaņģēlija atklāšana, ka ir bezjēdzīgi ar saviem spēkiem, ar bauslības darbiem nopelnīt to, ko Dievs grib brīvi dāvāt bez nekāda nopelna: savu žēlastību un taisnošanu, svētu dzīvi ticībā uz Jēzu Kristu. Mūka pašizdomātā kalpošana faktiski iespļauj sejā Dievam, atgrūzdama Dieva spēku, tā apgalvo – es vairāk paļaujos uz savējo.

Tad nu kad Tevi pārņem reliģiska fascinācija, noraugoties uz mūka uzsvērto sevis nodošanu Dievam, tad atceries, ka Dieva vārds Tevi šodien pamāca: tās ir aplamas domas – sevis nolikšana zem bauslības mantos nevis Dieva svētību, bet lāstu. Dievs, sūtīdams savu Dēlu ciest par mums un mirt par mūsu grēkiem, ir atbrīvojis mūs no pakļautības bauslībai. Evaņģēlijā Dievs ir atklājis: nevis tev vajag kalpot Viņam, bet Viņš ir nācis, lai kalpotu Tev. Tu esi brīvs kā ķēniņš un esi aicināts sēdēt pie galda un ļaut, lai Dievs tevi apkalpo. Viņš to grib, Viņš to ir solījis un Viņš to arī dara katru brīdi, bet īpaši ar savu vārdu un sakramentu tagad – draudzē.

Pašizdomāta kalpošana rada garīgu lepnību un aplamu pašam sava svētuma vērošanu. Dieva vārds, Bībele nevienā vietā neaicina doties uz klosteri, lai kalpotu Dievam, bet gan veidot ģimeni, strādāt krietni savu darbu, gādāt par bērniem, dāvāt viņiem mīlestību un ar klusu un pazemīgu garu lūgt Dievu ik brīdi – to gan Bībele māca daudz un pamatīgi. Tāda dzīve ir Dievam patīkama. Kad pazīsti Dievu, kā Viņš ir atklājies savā vārdā – kā žēlastība un vēlreiz žēlastība, tad dzīve ģimenē vai savā laicīgajā arodā dod prieku kalpot tiem, kas ir Tev līdzās.

Grēku piedošanā cilvēks ir ieguvis brīvību – īpašu jeb evaņģēlisko brīvību; tajā ir skaidrība par to, kā mēs mantosim Dieva apsolījumus. Salīdzini: evaņģēlisko brīvību iemantojušais cilvēks ir atraisīts no visiem spēkiem un īpaši no pirmelementu varas pār viņu. Šie pirmelementi, kas līdz šim ir turējuši viņu savā pakļautībā – atcerieties – bieži ir paša ego, kas grib uzkundzēties, paša stihiskais jeb stūrainais raksturs, iedzimtā egoistiskā tieksme uztvert sevi kā labu un taisnīgu, bet līdzcilvēkus – kā ļaunus agresorus. Kristus Tevi ir atbrīvojies no to varas. Evaņģēlisko brīvību saņēmušais cilvēks (tātad, ticīgais) nav fokusējies pats uz sevi, kamēr pirmelementu kalpībā smokošais ir iekšēji sasaistīts, vienos kompleksos. Viņā mazvērtības sajūta mijas ar slimīgu godkāri, vēlme izcelties uz citu rēķina vedina uzskatīt katru nevis par savu tuvāko, bet sāncensi. Tāds cilvēks ir vergs, viņš ir atdevies paša radītai slimīgai iztapšanai šīm neirotiskajām bažām sevī. Viņš nemīl nevienu – ne pats sevi, ne savu tuvāko, nedz Dievu. Līdz tam viņš ir redzējis brīvību kaut kur citur – domājis, ka tā ir panākumos, sasniegumos – spožā karjerā un šis priekšstats viņu ir vajājis pār mēru viņa dzīvē. Tas ir nomācis viņu pagalam. Jo viņš ir sapratis, ka viņa dzīve paiet nemitīgā sasprindzinājumā – kā izcelties citu starpā. Viņš ir jutis, ka citi domā tāpat un tāpēc sapratis, cik bezcerīga ir izcelšanās uz sava rēķina un ka vienīgā iespēja ir izcelties uz citu rēķina. Šāda doma bojāja nervus, radīja sliktu sirdsapziņu. Lūk, tāda sasaistīta un nebrīva ir bijusi viņa dzīve – kā mezglā, kā žņaugā. Gatavais posts ir tāda dzīve un tā laupa jebkādu prieku.

Tikmēr iepazīstot evaņģēliju viss pēkšņi ir izmainījies – zudusi ir spriedze un nākusi kā apskaidrība: “nav nepieciešams izcelties citu starpā – šī godkārīgā vēlme tikai saēd mani, arī spilgta karjera vēl nenozīmē laimi. Es esmu iepazinis To Kungu, kas mani ir pieņēmis, tādu kāds esmu – vājumā darījis stipru, pazemojumā paaugstinājis, un ticībā Viņam man pieder visas lietas – gaidāma Dieva bērna godība, spilgta karjera un labas izredzes drīzajā mūžībā, jo Dievs ir ar mani mierā un es varu dzīvot droši kā neskaitāmu miljonu un īpašumu mantinieks, nekādi pasaules dārgumi nespēj atsvērt to mieru, ko esmu atklājis Kristū.” Tādas ir atbrīvotā cilvēka iekšējās noskaņas. Dzīvojot šādu atbrīvotā dzīvi, pirmo reizi atliek laiks paraudzīties uz citiem savādāk: kā sievai vai kā vīram, kā dēlam vai kā meitai – būt savā vietā un dāvāt otram cilvēkam mīlestību un saņemt to pašu atpakaļ. Tā mēs apmainām savā starpā, ko Dievs mums ir devis: mīlestību un Dieva bērnu brīvību. Tad dzīve pakāpeniski pārmainās un kļūst harmoniskāka jau tagad, kad dzīvojam ticībā savam mantojumam Debesīs, savai piederībai Dieva bērnu pulciņam. Dzīvojam cerībā par nākotni, jo mūsu Kungs ir tuvu. Dzīvojam brīvībā.

Kā lai saprot, ka cilvēki šīs evaņģēliskas brīvības vietā tik bieži izvēlas tik reliģisko verdzību? Lutera laikā kristietība, tās vērtības un tās dārgumi taču bija, tā sacīt, visas sabiedrības rīcībā. Romas pāvesta valdīšana bija noteikusi kristietību ar likumu: baznīca bija visas politiskās norises centrā. Vai tas nav tas, par ko šodien sapņo daži politiķi un ko mēģina restaurēt gan kardināli, gan arhibīskapi un kristīgie deputāti? Lutera jaunībā pirms reformācijas baznīca un valsts bija saaugusi vienā veselumā, visur izslējās varenas katedrāles, priesteri un mūki bija īpaši priviliģēta kārta, bet tanī pašā laikā – Dievu šajā laikā tikpat kā nepazina [atgādne par filmu Luther]. Jeb Viņu pazina tikai bauslībā – priesteri nevis sludināja evaņģēliju, bet biedēja cilvēkus ar elli (kā Tecels), lai tikai cilvēki domātu, ka no priesteru labvēlības un nevis tikai no Dieva žēlastības ir cerības iemantot glābšanu. Cilvēki dzīvoja bailēs, pielūdza visādas relikvijas; pāvesta pārvaldītā baznīca bija pārveidojusies var garīgu oligarhiju, tikmēr mūki un priesteri bija nevis svētdzīves etaloni, bet visiem labi zināmi izvirtuļi un uzdzīvotāji. Luters, to visu atklādams, nosauca Romu par pasaules kloāku jeb atejas bedri. Garīdzniecības degradācija bija kā uz delnas: viņi bija nevis Dieva žēlastības namturi, bet tās dīleri, kas piedāvāja svētdarbības – mises, kristības, laulības, apbedīšanas – kā tirgus preci un bieži izspiezdami no ļaudīm viņu pēdējos grašus. Kāpēc tā notika? Kāpēc, kad kristietība bija oficiālās valsts ideoloģijas līmenī, cilvēki dzīvoja nevis Dieva bijāšanā un priekā, bet bailēs no Viņa? Kāpēc viņi nesaņēma mierinājumu un meklēja Dieva svētību un drošību bauslības darbos? Atbilde te ir skaidra: jo cilvēki nepazina evaņģēliju.

Vai evaņģēlijs nebija kā krējums, kuru sagādnieki būtu aizmirsuši atvest no noliktavas? Tas ir veikala plauktos pievests gan toreiz, Lutera laikā, gan arī tagad. Tāda pat situācija ir šodien: šis krējums (jeb evaņģēlijs) stāv plauktos (turklāt to dod par brīvu!), bet cilvēki atsakās to iegādāties, viņi dod priekšroku visam kam – etiķim, pipariem, mūkiem, ezotēriķiem, zīlniekiem. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir jāprecizē: cilvēki nepazina evaņģēliju, jo nemaz negribēja to darīt. Gan Lutera laikā, gan pirms, gan arī pēc tam – cilvēka dabā ir iedzimts labprātāk izvēlēties bauslību nekā evaņģēliju. Jo evaņģēlijs ir neticams, nedabisks, jocīgs. Vai tad nav jocīgi, ka es saku: klostera dzīve, mūki un mūķenes ir aplams veids, kā kalpot Dievam? „Pilnīgi nenormāla atziņa” – tā man atbildētu lielākā daļa arī no mūsdienu pārliecinātajiem reliģiskajiem cilvēkiem, jo uzskata tieši šos cilvēkus par tādiem kā „pirmrindniekiem” Dieva lietās. Klosteru kustība atkal plaukst un zeļ mūsdienu pasaulē. Un ne tikai kristīgā. Dalailamas un budistu mūki tiek apbrīnoti kā garīguma priekšzīme. Elkdievība visādā veidā labāka par Bībeles Dievu: Romas pāvesta kults šķiet pievilcīgāks par Dieva vārdu. Evaņģēlijs mazvērtīgāks par bauslību.

„Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?” Tā apustulis teica un turpina teikt visiem – vienalga, vai tā būtu Dieva bauslība (Tora) vai dabiskā vai pagānu pasaulē izdomātā dievkalpošana – šajā ceļā neviens nemantos Debesu valstību. No tās ir jāatraujas, ir jāpadzen tieksme uz bauslību – šis kalpones dēls no savas sirds. Kā? Kādā pārdabiskā spēkā un piepūlē mēs spētu apslāpēt sevī miesīgas vēlmes, izraut sevi no pasaulīgā un padarīt sevi svētus? Nē un nekādā! Jēzus, tikai un vienīgi Viņš ir tas, kas izrauj mūs no grēkam nolemtās miesas, no nāves – Viņš padzen kalpones dēlu no mūsu sirds. Ļauj, lai Jēzus to dara – Viņš dara Tevi svētu. Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu. Jēzus Kristus ir šis Dēls, kas manto valstību, un mēs esam līdzmantinieki līdz ar Viņu. Mēs esam Viņam tik tuvu, ka Raksti saka: mēs esam Viņa miesas locekļi. Dieva žēlastības pilnais prāts ir Kristus, ceļš, patiesība un dzīvība: Evaņģēlijs. Savādāk neviens Dievu neredzēs. Tātad mēs, māsas un brāļi, neesam kalpones, bet svabadās bērni. Āmen.