Uz glābjošā matrača nāves cunami vidū

Ir atkal pienācis jauns Dieva žēlastības gads: Anno Domini 2005. Mēs dzīvojam pēdējā laikā un šīs dienas ir ļaunas. Mūs visus satriec ziņas par cunami izraisīto katastrofu Dienvidāzijas piekrastēs. Postažas ainas ir briesmīgas, bojā gājušo ir tik daudz, ka nav iespējams tos pienācīgi apglabāt. No tiem viena trešdaļa ir bērni – tie ir visneaizsargātākie, kad plosās šāda stihija. Taču visa šī posta vidū ir arī glābšanās brīnumi: viļņu straumes bija aizskalojošas dažus mēnešus vecu bērnu pludmalē, kas bija gulējis uz piepūšama matrača. Straume bija satvērusi un rāvusi sev līdzi arī vecākus, kas kaut kā tomēr bija pieskaloti viesnīcas ēkai un tās otrajā stāvā atraduši glābiņu. Izmisums par pazaudēto un cunami aprīto bērnu ir plosījis abu izglābto vecāku sirdis, līdz visbeidzot kādā atstraumē viņiem pretī ticis nests šis piepūšamais matracis, un uz tā viņu mazulis – sveiks un vesels caur visām nāvējošajām bangām viņš ir nonācis savu vecāku rokās.

Tā Dievs iznesīs cauri nāves cunami viļņiem visus savus bērnus – uz Kristus pleciem kā uz matrača, sveikus un veselus atpakaļ savu vecāku rokās! Slava Dievam, mūsu Glābējām! Allelujā!

Bet ko saskata pasaules neticība šajā glābšanas brīnumā? Dieva žēlastību vai tikai nejaušu fortūnu? Tik tiešām – kā saka mūsu sprediķa teksts - tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas: pasaule neliekas ne zinis par glābšanas brīnuma vēsti Kristū, jo tai ir Ziemassvētku brīvdienas. O, cik efektīgi, ka tos var svinēt tropiskās saules svelmē! Tā nu prieka un gaviļu vietā par Pestītāja nākšanu un apsolīto Dieva glābšanu neticīgā pasaule uzdzīvo un rīko dzīres, Dieva vārda mācībai veltīdama savu nicinājumu un izsmieklu. Tāda reiz nu ir pasaules alga, tādā veidā tā atsaucas uz Dieva Dēla – Pestītāja nākšanu pasaulē. Uz Dienvidāzijas kūrortiem pārsvarā dodas šīs pasaules varenie – tur , kā viņi saka, var baudīt paradīzi jau zemes virsū, tur viņi nonākot pašu spēkiem un par pašu nopelniem, tur arī Kristus vairs nav svarīgs.

Tikmēr Dieva bērnu draudze savā kalendārā uzsāk tā saukto atspīdēšanas laika ciklu, kas sākas tūlīt pat pēc gadu mijas un ilgst līdz ciešanu laikam. Evaņģēliju tekstos, par kuriem klausījāmies pasludinājumu pagājušā gadā, allaž ir izcelta Jēzus epifānija jeb viņa dievišķuma un godības manifestācija, kamēr epistulu teksti akcentē kristiešu garīgās godības, viņu ticībā atgūtās gaismas izpausmes.

Šis teksts uzrunā kristīgo draudzi: Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Kristus Evaņģēlijs ir Dieva Gaisma, kas spīd pasaules tumsībā. Visi, kas tai seko, kļūst par gaismas bērniem, Dieva bērniem. Viņi dzīvo no dievišķās patiesības, kas nozīmē – no Dieva žēlastības. Kristum ticīgie jeb tie, kas pieņem šo vēsti, - tie dzīvos, arī ja viņi mirs. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.

Ar Kristus dzimšanu kristieša dzīvē ir noticis kaut kas ļoti liels un neparsts – arī viņš garīgā izpratnē ir piedzimis no jauna – piedzimis mūžīgai dzīvei. Tas ir kaut kas vairāk kā formas tērps – tās ir mūsu jaunās dzīves drānas, kas laistās kā visbaltākais audums, kas nes līdzi apskaidrību un Dieva paša doto spīdumu.

Nēsāt šīs Kritus piešķirtās drānas nozīmē arī, ka mēs esam „pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā”. Apkārt mums ir pasaule, un šī tumsība nozīmē garīgu aptumsumu. Tumsa ir grēka un nāves simbols. Tumši ar acu liecinieku videokamerām bija uzfilmēti arī šie iznīcinošie cunami. Tajā mums ir jāapliecina gaisma un cerība. Mums ir jaapliecina dzīvība un glābšana nāves un posta vidū.

Un vēl mūsu šīs dienas teksts saka, ka šie tumsas un nāves varā dzīvojošie, dzirdēdami šo vēsti, nāks pie ticības. Lai tas notiktu, Tev, mīļais draugs, ir jāizstaro gaisma, kuru Dievs Tev ir dāvājis. Tas ir ļoti svarīgi, Tev tā ir jādod citiem, Tev ir jākļūst par savdabīgu Dieva diplomātu:  Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. ⁴ Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Diplomāts ne tikai vairo sevis pārstāvētās valsts iespaidu un sava Kunga varu, bet arī – pašu Dieva tautu. Nav lielāka prieka, kā pievienot tai jaunus un jaunus cilvēkus. To, protams, nedari Tu, bet to paveic Dieva vārds. Taču Tu esi šī vārda nesējs. Aicinājums ir no Dieva, bet Tu esi izredzēts kā tas, kurš aicina. Tāpēc nepamet novārtā savu Dieva doto aicinājumu.

Cunami katastrofa labi parāda, cik baismīga ir tumsas vara un cik nedroša ir visu to eksistence, kuriem nav Kristus. Tādu cilvēku netrūkst Tev līdzās: uzrunā viņus sakarā ar šo katastrofu, stāsti par iespējamo glābiņu, aicini pievērsties cilvēkus Dieva vārdam tieši uz šī briesmīgā notikuma fona! Jo cunami katastrofa ir tikai viena zīme par tiem notikumiem, kuri, laika galam nākot, aizvien lielākā intensitātē un biežumā nāks pār zemi. Apokalipse un bojā eja ir nenovēršama visiem, bet Dieva bērni būs kā tas mazulis uz matrača. Kristus ir šis piepūšamais matracis, kas atgādās Tevi cauri tumšajiem cunami – šiem nāves viļņiem un atpakaļ pie Tavu  vecāku rokām, pie Dieva kā Tava Tēva un mātes.

Redzi, kāpēc ir nozīme, ka Tu, Dieva bērns, spīdi; ka Tu, Dieva draudze, laisties sava Kunga spožumā. Tu esi kā bākuguns, kas norāda uz glābiņu un ieeju mierīgā ostā. Cilvēki pasaulē bieži vien tam nespēj noticēt, tieši noraugoties uz to, kādi ir Dieva bērni, ka viņos trūkst šī izglābto mazuļu spožuma. Vai Tevī tas ir? Tu par to šaubies? Tad klausies labi uzmanīgi: Tevī tik tiešām ir šis spožums – to var redzēt vispirms ticībā. Tajā Dienā, kad cunami nāks pār visu pasauli, to varēs redzēt arī tieši un ļoti efektīgi, jo tad Tu nevis iesi pazušanā, bet nāksi sava Kunga godībā. Notici tam reiz paīstam un celies – mosties un modini arī citus. Šo ticību Dievs Tevī grib nostiprināt šeit, draudzē. Viņam ir līdzekļi, kā to var izdarīt pat tajos, kuriem pašiem liekas, ka viņi jau to nevar. Grēks Tevi arvien centīsies apmuļķot, stāstīdams, ka Tu vari iztikt un izdzīvot arī bez tā, bet Tu ieklausies šīs dienas pasludinājumā: Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Ieraugi sevi kā šo izglābto mazuli uz piepūšamā matrača posta un pazudināšanas vidū! Redzi, kā Tu laisties Kristus gaismā, kas Tevi apstaro! Jā, tā ir garīga un nevis miesīga, jā, tā nāk cauri šim pazūdošajam laikam bez ārēja efekta – Dieva sludinātajā vārdā un Sakramentā. Taču tā ir patiesa un tā palīdzēs to ieraudzīt un tai sekot arī citiem. Āmen.