Dzīvais upuris

Ko jūs domājat paši par sevi – kādi jūs esat?

Katrs kristietis nes sevī kaut ko īpašu, viņš ir atšķirīgs no lielākās daļas cilvēku šajā pasaulē. Tajā viņš ir svešinieks, kas atrodas ceļā caur šai pasaulei. Tajā viņam nav paliekamas pilsētas. Kristietis ir savējais pie Dieva un viņa piederība ir Debesīs, kopā ar visiem svētajiem kristietis ir Dieva tautas loceklis.

Kristus dēļ Dievs ir piedevis grēkus un izrāvis tevi no aplamās, tumsas spēkiem pakļautās dzīves jaunā eksistencē, kura vēl nāk. Bet caur vārdu un caur sakramentu, dzīvojot ticībā un draudzē, šī gaidāmā jeb nākošā valstība jau ir šeit. Nākotne ir iestājusies jau tagad: kristieša dzīve draudzē kopā ar vārdu un sakramentu un arī ar citiem kristiešiem ir dzīve žēlastības valstībā, patiesības valstībā, ticības, cerības un mīlestības valstībā kopā ar savu Kungu Jēzu Kristu. Viņš ir arī apliecinājis: „Mana valstība nav no šīs pasaules”. Kas ir kopā ar Kristu, uzņemdami Viņa vārdus – mācību, tie jau tagad savā ticībā ir Viņa valstības iemītnieki, bet reiz sastaps Viņu vaigā un viņi paliks kopā ar savu Kungu mūžīgi.

Lūk, tādi jūs esat – ne šai pasaulei līdzīgi – pat ne sīkumos vai ārējā formā, bet iekšēji pārvērsti, transformēti un paša Dieva godība ir uz jums. Jūs prasīsit, kā es to zinu par jums teikt? Ne es, bet Dieva vārds jums to saka, apsola un apstiprina. Tas nozīmē, tās ir paša Dieva domas par jums – un ja jums kaut kādās lietās vēl ir savādākas domas, esiet uzcītīgi Dieva vārda klausītāji, Dievs jums atklās arī tās.

Un tomēr, lielākā daļa no mūsu dzīves norit šinī pasaulē, tagadējā postmodernajā laikmetā. Svētie Raksti saka, ka tas ir ļauns, ka šīs pasaules dievs ir velns. Kādēļ tad Dievs liek mums vēl uzkavēties tādā visnotaļ naidīgā vidē – ienaidnieka nometnē un neļauj mums tūlīt atraisīties no šīs dzīves, lai mēs varētu būt kopā ar savu Kungu, kas ir daudz, daudz labāk? Atcerēsimies galveno epifānijas jeb atspīdēšanās laika domu – mēs esam šeit, lai apliecinātu Kristus vārdu patiesību, lai spīdētu kā pilsēta kalnā. Lai viņi nestu vārdus, ko Dievs ir devis, paustu evaņģēliju un lai pasaule ticētu, lai tā atklātu Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem, Viņa skaidrību.(Lasi Jņ 17, īpaši 17. un 18. pantu). Tā daudzi var nākt no tumsas gaismā, lai viņu šī laikmeta valdnieka apstulbotās sirdis tiktu atbrīvotas – tā, ka daudziem atspīd Kristus evaņģēlija gaišums.

Tātad ļaunums un bezdievība valda šīs pasaules laikmetā. Vai tas nav pārāk skarbs spriedums, kā Dieva vārds tiesā šo mūsdienu laikmetu? Ieklausieties, ko šis laikmets pats vēstī par sevi, ko tas liek spriest par sevi! Tas sludina: „kas vieniem ļaunums, otriem – labums, kas vieniem nešķīstība, otriem – divu cilvēku mīlestība.” Nelaimes, vardarbība, noziedzība, nāve uz ceļiem un ne tikai – kāds autobraucējs ar beisbola rungu rokā apstrādā gājēju uz gājēju pārejas. Tur, kur no viņa noteikumi prasa saudzēt un gādāt, viņš zvērīgi uzbrūk. Katru dienu mēs dzirdam par daudziem terora upuriem, vardarbību arī pret mazgadīgiem. Pirms divām dienām es redzēju, kā kāds auto uz gājēju pārejas pašā Rīgas centrā pie Laimas pulksteņa notrieca jaunu meiteni. Labi, ka nebija nekādu briesmīgu traumu, bet tur pat arī šī meitene sēdēja – šokā un sāpēs viena pati ceļa malā. Izsauktā policija turējās pa gabalu no cietējas. Tā varētu turpināt bez sava gala. Šis laikmets pats ziņo par sevi un gādā spriedumus. Tā apraksta pati sevi savās apraidēs un avīzēs – ar bezcerīgiem, depresiju uzdzenošiem komentāriem, kuros nav nedz mierinājuma, nedz cerības kādreiz pārvarēt apkārt valdošo postu. Tur, kur nav ticības, tur arī nav nedz mierinājuma, nedz cerības, nedz mīlestības...

Tikmēr mūsu šīs dienas pasludinājuma vēsts ir: mēs neesam no šīs pasaules depresijas nomāktās pasaules – tāpat kā mūsu Kungs un Glābējs Jēzus Kristus. Mēs esam vienībā ar Viņu un pasaule mūs tādēļ arī ienīst. Šajā naida vidū mums nākas dzīvot. Protams, Dievs mūs nav atstājis bāreņus, Viņš mūs aizstāv un pasargā ik brīdi no pasaules ļaunuma. Arī ar savu brīnišķīgo un mīlestības pilno pamudinājumu: es lieku jums pie sirds, mīļie brāļi un māsas. Tā Pāvils sludina Dieva vārdu, tā viņš vēršas pie kristiešiem. Nevis sevi nostādot pāri, bet līdzās draudzei. Nevis ar pavēli un bausli, jo no tā kristieši ir atbrīvoti. Tas, kurš nelabprātīgi paklausa Dieva gribai un ir jāspiež ar likumiem vai draudiem, īstenībā nemaz nav kristietis.

Pāvils atgādina par Dieva žēlsirdību, cik lielā mērā mēs to esam saņēmuši. To var saņemt tikai tie, kam ir liela nepieciešamība pēc tās, kas paši ir bijuši nožēlojamā stāvoklī. Mēs reiz bijām miruši savos pārkāpumos, pakļauti šīs pasaules valdniekam, Dieva ļaunajam pretiniekam, paši piepildīti ar pretestību Dieva vārdam, dzīvodami aplamu dzīvi – vergojot savām iegribām, savām kaislībām, sava paša egoismam – iedomīgā „es” diktatūrai. Un tādējādi kopā ar visiem pārējiem būdami Dieva dusmības bērni. Pat ja mēs savā iepriekšējā dzīvē, pirms nācām pie ticības, neesam to tā izjutuši, tā tas patiešām ir bijis, jo tā to apliecina Dieva vārds. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš ir mīlējis arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, ir darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!

Kā lai neatsaucas uz tik brīnišķīgām lietām, kas ar mums ir notikušas! Mēs esam pārvērsti iekšēji, tātad šīm pārvērtībām mūsos ir jāatrod izpausme arī ārējā dzīvē. Kādai tai jābūt? Mums šķiet – tīri garīgai, ja jau esam garīgi atdzimuši. Taču apustulis ļoti negaidīti saka: nododiet savu miesu jeb savu ķermeni kā dzīvu upuri Dievam. Ko tas nozīmētu, vai mēs, kas Garā esam sākuši, lai turpinām miesā? Šie vārdi patiešām mulsina. Taču te ir ļoti būtiski saprast – šoreiz tiešām uzsvars ir uz mūsu miesīgo dzīvi – uz savdabīgu kristīgu ķermeņa kultūru.

Mūsu miesa jeb ķermenis nav kaut kāds rumpis, ar kuru var vārtīties pa katru peļķi, jo tas šā vai tā beigās tiks nosviests. Tā nav kristīga izpratne, tā māca atsevišķas filozofu skolas: „dari ar savu miesu, ko gribi – tā tik un tā ir lemta iznīcībai, ja tikai gars tiek turēts šķīsts”. Kristietībā miesa un gars nav gluži nošķiramas lietas. Tas ir Svētā Gara templis. Turklāt grieķu vārds sōma, ar ko tiek apzīmēta miesa, faktiski arī nozīmē visu cilvēku kopā, visu personu. Mūsu ķermenis ir mūsu pavadonis šajā pasaulē. Mēs neko nedarām ārpus tā. Mūsu ķermenis mums allaž ir līdzi.

Tad, kad Pāvils aicina: nododiet savu miesu, ir domāts – nodot visu sevi Dievam, īpaši visas mūsu darbības pasaulē, kad esam iesaistīti šī laikmeta pasākumos. Ik uz soļa piederēt savam Kungam. Jā, šajā ļaunajā, naidīgajā, bezdievīgajā un grēkpilnajā pasaulē mūsu soļiem, visai mūsu gaitai ir jābūt Dieva bērnu soļiem un gaitai. Dieva bērnu ceļš ir radikāli atšķirīgs no pasaules bērnu ceļa. Mūsu darbībām ir jābūt allaž atzīmētām ar šo izcilību, ar mūsu īpašo identitāti, ar mūsu Dieva valstības pilsoņu apliecību. Mums ir iemesls satraukties par savu miesu, jo tā ir visciešākajā kontaktā ar šo pasauli, ar mūsdienu laikmetu un tā destruktīvajām vērtībām.

Mūsu gars ir labprātīgs, bet miesa – vāja. Iekšēji mēs priecājamies par Dieva svēto gribu, bet savos locekļos es nomanu, ka tie arvien ir pakļauti citiem likumiem. Mūsu miesai ir jāpiedzīvo kārdinājumi gan pašai no savām iekārēm, gan arī vilinājumos no āra. Mūsu miesa ir kā bīstama grēka maģistrāle. Cauri ausīm Dieva pretinieks ik brīdi grib pludināt mūsos savus melus un apsūdzības. Caur acīm – ievilināt savos tīklos un tur pazudināt. Padomāsim, kādas bezdievju himnas atskan ik brīdi radio un kāda ir to bilžu jeb tēlu valoda, kurā runā mūsdienu plašas saziņas līdzekļi, sākot jau ar animācijas filmiņām bērniem un pusaudžu žurnāliem un beidzot ar turpat vai katru filmu papildinošo seksu. Veselas pazudinošu cunami viļņu straumes gāžas mūsos iekšā pa šo maģistrāli, kas ir mūsu miesa. Ja kāds domā, ka ir garīgi tik stiprs, ka viņa miesai nekas no tā nebūs, ja ļaus tai drusku palustēties apšaubāmās lustēs – tas smagi jo smagi pieviļas.

Ko lai mēs darām, kā lai tam pretojamies? Vai tas vispār ir mūsu spēkos? Es nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs grēkam nolemtās miesas – tā iesaucas Pāvils pats, kad ir labi pārdomājis, kāda ir šī mūsu miesas maģistrāle, pa kuru ne tikai varenā straumē ieplūst kārības un grēks, bet arī, ka miesa īstenībā tvīkst pēc šīm visām lietām. Cilvēks ar savu miesu uz šādas maģistrāles ir grēka gūsteknis, bet grēka alga ir nāve.

Lūk, šo maģistrāli Pāvils aicina aizslēgt visām bezdievīgās pasaules straumēm un atvērt tās pilnībā Dievam. Nenododiet savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam, kas no mirušiem ir tapuši dzīvi. Lūk, ko nozīmē nodot sevi, savu miesu par upuri. Tas ir: nonāvēt grēcīgās miesas iekāres: mēs visi, kas Kristū esam tikuši kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē; mūsu vecais cilvēks ir ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa.

Tā nu Pāvils aicina: nodot sevi pašu par dzīvu upuri. Bet kā gan upuris var būt dzīvs? Tas viss izklausās samērā dīvaini. Ja dzīvnieks tiek upurēts, tas ir pagalam, viņa asinis ir izlietas. Vai šis Pāvila aicinājums neizklausās drusku pēc pašnāvības? Ja vēsts par Kristus krustu mums nebūtu zināma, tad tas tik tiešām tā būtu. Bet līdz ar Kristu krustā esmu sists es. Tagad nedzīvoju vairs es, bet Kristus dzīvo manī. Kamēr es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu. Tie, kas pieder Kristum, ir savu miesu situši krustā līdz ar kaislībām un iekārošanām.

Mums ar savu dzīvi nav jādublē Kristus upuris. Viņš ir pilnīgais un pēdējais Dieva upurjērs – dzīvais upuris jeb tas, kas ir ticis nokauts un atkal ir tapis dzīvs. Pēc Viņa upura jeb krusta nāves par mūsu grēkiem citi upuri vairs nav vajadzīgi. Mēs saņemam Viņa miesu un asinis, kas par mums ir izlietas. Šajā sakramentālajā kopībā mūsos ir Viņa nāve un augšāmcelšanās. Ja mēs paši sevi varētu izraut no šīs nāvei nolemtās miesas, vai tad Kristus upuris mums vispār būtu bijis vajadzīgs? Taču mēs to nespējam, un mūsu pašu upuris Dievam arī nebūtu nekas vairāk kā pašnāvība.

Tomēr miesas kārību nonāvēšana mūsos ir nepieciešama – mums ir jābūt Dieva priekšā par dzīviem upuriem – tātad paradoksālā veidā, nonāvētiem un dzīviem. Un tādi mēs esam mūsu kopībā ar Kristu – Viņa dzīvais upuris ir mūsu pielīdzinātā taisnība. Tā nu apustuļa Pāvila izmisuma pilnais jautājums – „kas izraus mani no grēkam nolemtās miesas?” ir atbildēts. Tā ir Kristus nāve mūsu vietā un Viņa Augšāmcelšanās, kurā mums ir līdzdaļa. Un tā mēs, kaut arī vēl miesā un pūlēs savaldīt tās tieksmes, esam izrauti no tās. Tādēļ mēs esam kļuvuši vienlaikus svēti un Dievam patīkami. Vai mēs vēlētos vēl vilcināties paklausīt Dievam ar savu visu savu dzīvi un gribētu turpināt kā cūkas vārtīties pasaules mēslos?

„Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam”. Āmen.