Kristīgā dūru kauja

Cilvēku dzīve līdzinās stadionam, kurā notiek skriešanas sacensības. Gudrais Sālamans uzlūkoja pasauli, kālab cilvēki tajā tā plēšas un raujas? „Es novēroju nopietnāk arī darbu un veikumu visās dzīves nozarēs: te ļaudis vienkārši skaudībā nežēlīgi sacentās cits ar citu. Arī tas viss ir bezjēdzība un tukša vēja ķeršana.” (Sal.māc. 4, 4)

Kas liek viņiem dzīvot tik saspringti? Tā ir apziņa par balvu, kura ir jānopelna, par ienesīgu vietu, kas ir jāizcīna, par īpašumiem, kuri ir jāapgūst. Gribētāju ir daudz, bet ienesīgo vietiņu dabūs tikai retie. Kļūt par kompānijas prezidentu grib daudzi, bet galā ir tikai viens, kas to dabū. Un cik ir pavisam ir deputātu, ministru, finansu direktoru, ārvalstu vēstnieku un miljonāru? Tiem ir lielas privilēģijas, bet tie ir pavisam nedaudzi. Tikai 5% no visas zemes iedzīvotājiem ir priviliģēti dzīvot privātmājas. Tādēļ, kas vēlas veiksmīgu karjeru – sasniegumus un panākumus, tam jārēķinās ar nežēlīgu režīmu.

Karjeras pasaule ir nežēlīgi iekārtota: lai tajā kaut ko sasniegtu, ir nepieciešams veltīt šim mērķim visu sevi: atteikties no daudz kā, kas sagādā baudu un lutina miesu. Agri jāceļas un vēlu jāiet gulēt. Nepagurstot dienu no dienas jāizkopj savas spējas. Ar lielu askēzi jāseko savam uzturam, izskatam un apģērbam katrā sīkumā. Turklāt nedrīkst atļauties draudzīgas attiecības ar saviem kolēģiem, jo visu laiku ir jāpatur prātā – tie ir tavi sāncenši. Viņi izmantos katru tavu vaļsirdību, katru vājuma brīdi savā labā un pret tevi. Tādēļ tev pašam ir jābūt gatavam jebkuru brīdi uzbrukt savam tuvākam: cilvēks ir cilvēkam vilks, un ir jāapzinās, ka ikviens ir gatavs ar nežēlīgām intrigām dabūt pie malas otru. Tādēļ, ja negribi vienā brīdī tikt „izslēgts”, tev pašam nerimtīgi ir jāpin intrigas, un ja tu būsi ģeniālāks intrigants par citiem, tu iegūsi kāroto balvu.

Vai arī ticīgie skrien līdzi šajā sacensībā? Apustulis noliek ticīgos uz viena skrejceļa ar pasaules karjeristiem? Tā varētu likties, jo Pāvils saka: skrieniet tā, lai jūs dabūtu kāroto balvu. Taču tas būtu liels pārpratums un aplama izpratne par kristīgo dzīvi. Pāvils īstenībā izmanto šo piemēru tikai kā salīdzinājumu: ļoti daudzi skrien, bet tikai viens dabū kāroto balvu.

Tātad arī daudzi kristieši skrien stadionā – savā kristīgajā stadionā. Visi mēs piedalāmies savdabīgās kristīgajās sacensībās. Visi domājam, ka būsim uzvarētāju starpā. Bet ir tikai viens, kas dabūs kāroto balvu – uzvarētāja lauru vainagu. Kā mums būs izturēties šajā skrējienā? Un kuri būs tie daži, kas dabūs balvu?

Pāvils atkal norāda uz atlētiem – ar kādu atdevi viņi gatavojas sacensībām! Nesen pagājušās Atēnu olimpiādes vislielākais čempions bija kāds amerikāņu peldētājs, kas ieguva pavisam kopā septiņas godalgas, četras no tām – zelta. Viņš raksturoja savu dienas režīmu pēdējo trīs gadu laikā sekojoši: ēst, gulēt un peldēt, tad – atkal peldēt. Nekā cita viņa dzīvē nav bijis. Lai to izturētu, ir nepieciešama fantastiska paškontrole. Tā paiet visu šo čempionu dzīve – sasprindzinājumā līdz pat agonijai. Ne velti grieķu vārds agōnos nozīmē sacensību. Atlēti pasaulē cīnās, lai iegūtu iznīcīgu godalgu, bet mēs – neiznīcīgu, paša Dieva apsolītu. Tā ir mūsu dvēseļu pestīšana, augšāmcelšanās no nāves mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu.

Tieši tā Pāvils arī kādā citā vietā raksturo ticīgā dzīvi kā piedalīšanos šādā sacensībā (agōnus): „Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo cīņu ticības dēļ, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.”

Jūs teiksit, ticība jau nav cīņa, tā ir Dieva dāvana, tajā ir mūsu drošība un patvērums. Jā, tā tas patiešām ir – tā jūs esat evaņģēlijā mācīti. Ticībā mums jau ir galvā šis uzvarētāja kronis. Tas, par ko ir jācīnās – lai mēs to nepazaudējam, lai mēs noturam savu ticību. “Esi uzticīgs līdz nāvei un es tev došu uzvaras kroni.”

Ar to esam atbildējuši arī uz otro jautājumu: kas dabūs uzvarētāja balvu? Tie, kas pastāvēs savā ticībā līdz galam, tie, kas paliks uzticīgi līdz nāvei. Tas nebūs viegls uzdevums – velna uzbrukumi būs vērsti tieši uz to, lai atņemtu jums šo Dieva dāvanu – ticību. Velns kārdinās un izmantos katru tavu vājību. Reizēm pat līdz asinīm būs jāturas pret grēka vilinājumiem.

Mūsu tekstā mēs redzam, ka apustulis Pāvils nav pārliecināts, vai pats ir glābto vidū – viņš labi apzinās, ka sludināt ticību un evaņģēliju citiem vēl nenozīmē pašam tādēļ automātiski būt ieguvušam dvēseļu pestīšanu (kvalificējušamies): Nevis, ka es jau to būtu saņēmis, vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, kā mani ir satvēris Kristus. Ja apustulis nevar pateikt, ka ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa pūles nav veltīgas, cik daudz reiz vairāk – mēs.

„Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem. Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva; jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest, jums, kam tā pati cīņa, kādu jūs pie manis redzējāt un par kādu tagad dzirdat” (Filipiešiem 1, 27-30).

Par šīs cīnīšanās asumu pestīšanas dēļ Pāvils lieto vēl vienu salīdzinājumu no atlētu pasaules. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es boksējos ne kā gaisu sizdams. Te Pāvils salīdzina kristieša dzīvi ar dūru kauju, citiem vārdiem – ar boksu. Kristietis apzinās gan to mērķi – neiznīcīgo un paša Dieva apsolīto godalgu, bet arī pretinieka spēku. Lai cik spēcīgi bokseris sistu, ja viņš nevar trāpīt, tad viņš, vicinādams dūres tikai pa gaisu, pakāpeniski zaudē spēkus. Uz to tikai gaida izveicīgais pretinieks, lai vienā brīdī dotu nogurdinātajam bokserim izšķirošo – nokautējušo triecienu. Kristīgā boksera jeb kristieša uzdevums cīņā par savu ticību tātad ir trāpīt. Veikli izvairīties no uzbrukumiem un pašam sist precīzi, izšķirīgi, lai varētu nokautēt savu pretinieku.

Kas tad ir šis pretinieks? Daži domā – tas ir ļaunais velns. Harizmātu dievkalpojumā kādreiz pat ir tāda sadaļa, kas viņiem ir grēksūdzēs vietā: sadošana velnam. Tas ir aplami. Boksējoties pret velnu mēs noteikti zaudētu, viņš ir pārāk stiprs priekš mums. Tas būtu tā, ja kādu no mums ieliktu ringā pret Taisonu vai K1 pasaules čempionu. Velnu ringā spēja uzvarēt tikai viens – Kristus. [Un turklāt ar ļoti gudru cīņu: Viņš nokautēja velnu pie krusta ar savām asinīm un nāvi, ļaudams uz vienu brīdi triumfēt velnam – it kā tūlīt, tūlīt Dieva Dēls būs uzvarēts. Bet pašā izšķirošajā brīdī ļaunais pretinieks saņēma nokautējošo triecienu.]

Mūsu pretinieks esam mēs paši – mūsu grēcīgā, vecā daba. Pāvils saka: es kalpinu savu miesu – tas drīzāk nozīmē: es uztaisu tai „zilu aci”. Es nemitīgi kā bokseris neļauju izvērsties savam pretiniekam – savam miesas prātam. Es situ tam pa aci, nokausēju to ar precīziem sitieniem un neļauju tam izvērsties. Nokautēt pilnībā savu miesas prātu mums tomēr neizdosies. Kamēr mēs būsim miesā, šī cīņa neizbeigsies. Bet tas, ko mēs varam – precīzi boksēt, nokausēt to, lai mūsu miesas prāts pats netiktu pie prettrieciena.

Kas tad beigās sanāk ar to mūsu kristīgo skrējienu stadionā? Vai mēs varam iegūt ilgoto godalgu? Nebūsim tik aplami godkāri un nedomāsim, ka spēsim to izcīnīt ar savām pūlēm. Lai kā mēs pūlētos spodrināt savu reliģisko dzīvi – tikai viens galā dabū šo uzvarētāja lauru vainagu. Kāds cits to ir ieguvis mūsu vietā. Viņa lauru vaiņags – uzvarētāja kronis pieder mums, tas mums jau ir jau galvā ticībā Dieva bezgalīgajai žēlastībai, kurš bija nolēmis dāvāt mums šo Kristus iegūto uzvarētāja kroni par brīvu – kā dāvanu. Lūk, lai saglabātu ticību šai pilnīgi neticamajai dāvināšanai, mums tomēr vēl ir krietni vien jāpacīnās ringā ar stipro pretinieku – pašiem ar savu grēka dabu. Tāpēc sit visu laiku precīzi! Āmen.