Supermenis vājumā

Dieva vārda sēšana nav mitējusies – tiklab cauri gadsimtiem, kā arī šodien, sākot ar pirmajām apustuļa Pāvila dibinātajām draudzēm līdz pat šodienai Tukumā, Jelgavā, Ventspilī un citās vietās un pilsētās Latvijā un visā pasaulē. Dieva vārds nekad neatgriežas tukšā. Visās malās ir radušās Dieva draudzes, kurās tiek apliecināta ticība Jēzum Kristum, Glābējam. Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs mūžīgi! Jau gandrīz divus gadus pastāv arī mūsu mazais pulciņš šeit Tukumā, kur visu šo laiku ik svētdienu tiek pasludināts Evaņģēlijs. Pateiksimies Dievam Svētajam Garam, kas vada cilvēkus visā patiesībā, aicina un pulcina Dieva bērnus kopā skaidrai evaņģēlija apliecināšanai!

 Šodien mēs redzam Dieva vārda sējas augļus mūsu vidū tieši tādus, kā to apraksta šīs dienas evaņģēlija teksts. Dieva vārds ir uzticams un šie augļi ir tieši tādi, kādus tos apraksta šīs dienas teksts. Augļi, katra ievāktā raža atbilst tieši tam, kādā veidā ir saņemta Dieva vārda sēkla.

Vai mēs neesam mūsu vidū redzējuši pirmo saņemšanas veidu – cieto ceļmalu? Jā, bija arī tādi, kuri, daudz nedomājot, tūlīt pat ir atgrūduši vārdu. Esmu bijis ļoti sarūgtināts, sastopoties ar cietajām ceļmalām. Savā mācītāja kalpošanā bieži ir nācies vaicāt: kas ir apcietinājis viņu sirdis? Vai Dievs? Nekādā gadījumā! Tā ir viņu pašu apzinātā un ilgstošā atdeve grēkam. Viņi nav klupuši pret grēku un tikuši tā pieveikti, viņi nav arī iestiguši muklājā, gribēdami tikt no tā laukā, bet iedomīgi un lepni izvēlējušies Dieva vietā kalpot grēkam. Daži saka: “Kā viņi, Dievu Evaņģēlijā nepazīdami, varētu izvēlēties kaut ko citu?” Tā atkal ir Dieva vainošana un sevis taisnošana. Pat tie, kas nekad nav dzirdējuši par Dieva Evaņģēliju, grēkodami zina, ko dara. Jo desmit baušļi ir rakstīti viņu sirdīs. Katrs elku kalps zina, ka grēko, jo sirdsapziņa viņam to atgādina, katrs Dieva vārda zaimotājs – tāpat! Katrs slepkava (5. bauslis), zaglis (7. bauslis), izvirtulis (6. bauslis) un intrigants (8. bauslis), katrs, kurš ar nodomu un lepnībā iet pret Dieva svēto gribu, kaut vienu reizi ir dzirdējis, ka grēko, jo viņa paša sirdsapziņa viņu apsūdz. Un kāda ir bijusi reakcija? Viņi ir apslāpējuši vēlreiz un vēlreiz Dieva balsi savā sirdsapziņā, kamēr tā ir palikusi cieta kā zeme ceļmalā, uz kuru ber sēklu, cik gribi – uz tāda klona nekas neuzdīgst!

Mēs esam mūsu starpā piedzīvojuši arī otro saņemšanas veidu, par kuru runā mūsu teksts: tie ir īslaicīgie entuziasti. Vārds ātri ir uzrunājis un aizrāvis viņus. Ar skaļām emocijām, sentimentāli un dziļi aizkustināti viņi te ir bijuši mūsu vidū, stāstīdami, cik lielu iespaidu uz viņiem atstājis šeit sludinātais vārds – skaidrā luteriskā mācība un ka viņi neko tādu iepriekš nav dzirdējuši. Taču kustinātas bija tikai viņu emocijas, kamēr sirdis palika tās pašas vecās – entuziasma un bauslības kalpošanā esošās (farizejiskā pašpārliecinātībā). Tāpēc viņi ātri vien atsala – pēc īsas atmodas laidās atkal vecajā miegā. Kamēr Dieva vārds runāja par viņiem patīkamām lietām, kas sumināja viņu kā Dieva bērnu brīvību, tas itin labi noderēja viņu reliģiskajai iedomībai. Tiklīdz skaidrais Dieva vārds sāka prasīt visu šo cilvēku sirdi – uzticību un atteikšanos no vecajām iedomām, uzticību arī pārbaudījumu laikā – viņi tūlīt pat atkrita. Tā viņi ir novērsušies no vārda, pametuši draudzi, kļūdami atkal par paša nelabā klientiem.

Trešā cilvēku grupa, par kuru ir runa mūsu tekstā, ir tādi, kas patiesi ilgojas pēc pestīšanas, bet tanī pašā laikā grib saglabāt arī veco pasaules garu. Viņi nav tie grēcinieki, kas ar to cīnās un cenšas tam turēties pretī, bet tādi, kas apzināti redz savu prioritāti pasaulē. Viņu dievs patiesībā ir vēders, viņu prāts patiesībā ir vērsts uz zemes lietām, tām viņi patiesībā arī pieder un viņu koķetērija ar Dievu pārtrūkst, tiklīdz viņu pasaules intereses tiek apdraudētas. Katram kristietim šeit ir jāatceras stāstu par bagāto jaunekli, kas bija atnācis pie Kristus un vaicāja Viņam par Debesu valstību. Ceļš uz turieni nav iespējams pa bauslības ceļu. Ja gribēsim iet pa to, pat visnopietnākie un dedzīgākie atdursies turpat, kur bagātais jauneklis.

 Epistulas lasījuma teksts: 2.Kor.11:19 - 12:9

Mūsu epistulas lasījumā mēs dzirdējām Pāvila vēstījumu Korintas draudzei, kad viņš, saskardamies ar mums labi zināmajām problēmām šajā draudzē, saka tur negaidītus vārdus. Kaut arī apustulis ir pielicis daudz pūļu dvēseļu aprūpē korintiešu vidū – izskaidrodams, atmodinādams, norādīdams, iedrošinādams savus kristiešus, tomēr augļus viņa darbam vēl neredz. Korintieši aizvien vairāk uzklausa maldu mācītājus, kuru netrūkst tiklab pilsētā, kā tās apkārtnē. Arvien vēl korintieši ir iedomīgi, arvien vēl viņi labāk seko lētiem efektiem un tiem, kas gan sauc Kristu par Kungu, bet patiesībā nedara tā, kā māca Viņa vārda mācība. Ārēji efekti, redzama godība un atzīšana, iespaids sabiedrībā, pasaules gudrības reklamēšana draudzēs – tā visa ir ne tikai tāla pagātne, bet gan realitāte šodien arī Latvijā. Mūsu pilsēta Tukums nav izņēmums. Arī mūsu draudze nav nekāds izņēmums – mums ir jāpiedzīvo tieši tie paši izaicinājumi, ar kādiem saskārās draudze Korintā pirms divtūkstoš gadiem. Un mēs tāpat kā korintieši varam ieklausīties tajā vīrā – Dieva sūtnī Pāvilā un Jēzus krusta pasludinājumā un dzirdēt to, pie kura Evaņģēlija sēkla bija atnesusi simtkārtīgus augļus: viņš, vājš būdams, bija darīts stiprāks par vislielāko stiprinieku – supermeni.

Šīsdienas vēstules lasījumā mēs tātad dzirdējām, kādu svētību bija piedzīvojis Dieva vārda kalps apustulis Pāvils: cietumos, mocībās, pārestībās, briesmās, darbā un pūlēs, badā un salā – nāves briesmu priekšā pārbīlī un lielā nespēkā viņš ir piedzīvojis Dieva žēlastību un Viņa vareno spēku, kas parādās pie Viņa ļaudīm. Visi šie notikumi nav izdomājumi, bet patiesība – Pāvils ir piedzīvojis paradīzi un īpašu Dieva tuvumu daudzās atklāsmēs. Par to visu viņš ir gadiem ilgi klusējis un nav izcēlis sevi kā kaut ko īpašu, bet tikai sludinājis Dieva evaņģēliju, gādājis par draudzēm un sekojis Jēzus aicinājumam. Pieļauju, ka daudzi citi – gan toreiz Korintā, gan mūsdienās Tukumā, kuri būtu piedzīvojuši kaut ko tamlīdzīgu, būtu par to bazūnējuši un klaudzinājuši no kanceles, cik daudz svētības no Dieva viņi redzējuši un būtu pulcinājuši ap savu īpašo dievbijīgo pārdzīvojumu stāstiem plašas ļaužu masas, kas alkst nevis ticības, bet redzamas godības. Taču Pāvils ir patiess Dieva apustulis un viņam ne prātā nav nācis to darīt. Šo atskatu viņa biogrāfijā un īpašajās attiecībās ar Dievu mēs dzirdam tikai tādēļ, ka draudzi posta viltus līderi – lielībnieki un maldu sludinātāji, kuri sprediķo, iztopot cilvēku miesas prāta iegribām, suminot garīgās dāvanas (piem., mēlēs runāšanu, kas it kā apliecina, ka cilvēks ir pestīts) un nepareizi mācot par atdzimšanu, it kā tā ievestu cilvēku kāda garīga stiprinieka vai uzvarētāja statusā – to tik cilvēkiem ausis niez dzirdēt! Bet klausīties Dieva vārda mācībā par nabaga grēcinieku vājumu un to, ka viss, kas viņam pieder, ir viņa grēki, kuri viņam ik svētdienu ir jāvelk līdzi pie altāra, lai tie atkal un atkal Absolūcijā tiktu nomazgāti ar Dieva piedošanas vārdu – tas viņiem nav svarīgi! Vājā un nespēcīgā pašapziņa, lūk, neuzmundrina, tas nemasē dvēseli! Psiholoģiskās masāžas garīgās labsajūtas uzlabošanai – lūk, kam šodien ir labs noiets un cik bēdīgi, ka šīs metodes plašā klāstā lieto arī daudzas kristīgās draudzes, bieži pašiem neapzinoties savu bīstamo novirzīšanos no Bībelē dotās mācības.

Lūk, šādiem procesiem pretim raugoties, par savu biogrāfiju un piedzīvojumiem Evaņģēlija sludināšanā stāsta apustulis. Turklāt draudzē netrūka arī tādu, kas žēlojās, ka viņu krusts ir tik smags, ka viņi vairāk nevar izturēt un tūlīt pat sabruks zem tā svara. Pāvils ar savu stāstu nespēlē varoni, Viņš saka:

redziet – es esmu vājš tips, bet Dievs mani ir darījis stipru. Redziet, es neesmu nekāds supermenis, bet Dievs mani ir darījis stipru, tādu, kas spēj izturēt vairāk par jebkuru polārpētnieku un aso izjūtu cienītāju. To visu dod Dieva žēlastība, no kuras es dzīvoju. Un jūs sakāt, ka jūs tūlīt salūzīsit zem nastas, kas jums jānes savas ticības dēļ, jūs ejat postā, bet es ne! Man ir nācies būt kā vīram, kas ir ugunī, bet es neesmu sadedzis (tā ir pareizā 2 Kor. 11, 29 interpretācija!). Savā vājumā es esmu stiprs, jo es paļaujos uz Dieva vārdu! Vājumā es esmu pilnīgs, jo manu ticības acu priekšā ir Kristus krusts: tajā ir piepildīts viss Dieva spēks – asinīs noplūdušā Dieva Dēlā, par kura vājumu un sakāvi visa pasaule un jūdi reliģiskie līderi smējās, ir Dieva uzvarošais spēks. Jūs, šķiet, esat to pazaudējuši, apmainīdami vēsti par krustu pret psiholoģisko masāžu. Kam jūs īsti ticat, saucot Kristu par savu Kungu? Drīzāk jau pašiem, savai labsajūtai, savai īpašajai garīgajai izredzētībai. Kāds ir jūsu ceļš uz Dieva valstību?

Dieva vārds apgaismo jūsu ceļu – Kristus ceļu. Patiesības un dzīvības ceļu – Evaņģēliju. Sākumā mēs runājām par tiem Dieva vārda saņemšanas veidiem, kādus apskata līdzība par sējēju. Līdz šim apskatījām trīs veidus. Bet kas tad ir ar ceturto – to, kad sēkla krīt auglīgā zemē? Kas ir šo cilvēku grupa? Tie esat jūs, mīļie draugi, kas svētdienu no svētdienas uzticīgi esat nākuši saņemt Dieva vārda sēklu, pacietīgi gaidījuši, kad Dieva vārds paveiks savu darbu pie jums – audzējuši un piķējuši mazos, vārgos stādiņus, lasīdami Bībeli arī mājās, pārdomādami šos tekstus un nemitējoties lūgt Dievu. Jūs esat saņēmuši augļus no Dieva sēklas! Vārds par grēku piedošanu ir pārvērtis jūsu dzīves – jūs esat iepazinuši patiesu brīvību Evaņģēlijā. Tagad vārds darbojas ar spēku jūsos, un jūs, kaut arī vāji un nespēcīgi, zināt, ka jums pietiek ar Dieva žēlastību, kas arī jūsu nespēkā parādās varenā spēkā – Kristus krustā! Vārds dzīvo jūsos arī sakramentāli un sagatavo jūsu sirdsaugsni par labu un ražīgu Dieva sēklai. Arī tad, kad jūsu sirdis kļūst negribīgas, turies tik pie vārda un sakramenta – tas pārvērtīs jūsu sirdis par gaidošām un priecīgām, ticošām sirdīm, kas pateicas un slavē Dievu. Un jūs reiz piedzīvosit tādu ražu, kā Pāvils: 30, 60, 100 kārtīgu un vēl vairāk, jo jūs varēsit palikt paradīzē mūžīgi. Āmen.