Divas dāvanas vienā komplektā

Mūsu vēstules lasījumā nolasīto tekstu mēdz dēvēt par himnu kristīgajai mīlestībai. Mīlestībai veltītu himnu netrūkst – par to daudz ko ir teikuši un vēl joprojām saka pasaules trubadūri: dzejnieki, mīlētāji un arī reklāmas speciālisti. Visi viņi ir pūlējušies pateikt kaut ko patiesu par mīlestību un tās vērtību: citi tēlodami savu jūtu vētras, augstumus un dziļumus, citi mīlestībā uzsverot tikai erotisko baudu, citi redzēdami tajā labi pārdodamu preci. Tas viss ir bezcerīgi garām patiesai mīlestībai, par kuru runā Bībele, īpaši Jaunā Derība. Šie mīlestības trubadūri allaž ir vilkuši uz otru pusi – uz sevi, uz savu ego. Bet patiesā mīlestība tajā pusē nedzīvo. Meklēdams mīlestībā savu ego, tu patiesībā ej pretējā virzienā. Patiesā mīlestība nesāk ar sevi un tā negrib sasniegt sevi. Tā ir atšķirīga no visām citām, tā ir unikāla, jo tā ir Dieva mīlestība. Un Dievā viss ir citādāks nekā šeit – Viņā viss ir patiess. Un šī mīlestība ir arī kristieša dzīves visbūtiskākā pazīme. Tā nepieder kristietim kā viņa cilvēciskā rakstura īpašība. Nē, tā ir citādas dabas. Tomēr kristietis nevis to vēro pa gabalu, bet dzīvo tajā – kā savā jaunajā, no Dieva saņemtajā dzīvē. Viss izzudīs – arī ticība un cerība, bet mīlestība pieaugs, tās kļūs aizvien vairāk, līdz tā sasniegs pilnību, Dieva bērnam sasniedzot savas ticības gala mērķi: mūžīgo svētlaimi.

Dievs ir pilnīgi citādāks kā šī pasaule un arī patiesā mīlestība ir pilnīgi citādāka kā tā, ko apraksta psiholoģiskajos romānos, patērē supermārketos un izseko TV seriālos. Lielie pagānu domātāji un vārdu meistari ir attēlojuši mīlētājus – kuri savas mīlestības objektu mīl kaislīgi, aizrautīgi, neprātīgi... tāpēc, ka saskata šajā mīlestības objektā lielu vērtību. Meistarīgi viņi ir aprakstījuši mīļotās skaistumu, cildenumu, gudrību. Dzimtenes mīlestībā – savas dzimtenes diženumu, un tās sasniegumus vai arī plašās āres, auglīgo zemi, patīkamo klimatu. Mīlestība, kā visiem zināms, ir sirdslieta. Aizrautīgi cilvēki – pasaules apceļotāji, kolekcionāri un sportisti ir kā iemīlējušies, un daudzi viņus uzlūko ar apbrīnu. Viņi apraksta savus hobijus ar daudziem krāšņiem vārdiem – tā, ka visi citi arī saprot, cik liela ir viņu sirdslietas vērtība. Tas, ko šie aizrautīgie mīlētāji mīl, tiešām ir kaut kas izcils un tādēļ ļaudis nereti pat apskauž viņus.

Dievs arī ir mīlētājs. Viņš ļoti kaismīgi ir mīlējis šo pasauli: jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš par tās glābšanu ir nodevis nāvē savu vienpiedzimušo Dēlu. Tomēr Viņa mīlestība uz pasauli ir citāda – Viņš to nemīl, kā parasti mēdz mīlēt, augsti vērtējot mīlamo. Ko vērtīgu būtu atradis šajā cilvēku pasaulē Dievs? Viņš ir svēts, bet pasaule ir grēka pilna, ļauna un pretojas Viņa prātam, zaimo Viņu. Bet grēku Dievs ir nolādējis uz nāvi, nekas grēcīgs un netīrs nenāks Viņa priekšā. Tomēr grēkā slīgstošo cilvēku pasauli Viņš mīl dievišķā mīlestībā un atdod par to sev visdārgāko – savu Dēlu, kas uzņem uz sevi visu pasaules grēku un mirst pie krusta grēcinieku vietā, viņu glābšanai. Lūk, tāda ir kristīgā mīlestība! Tā ir patiesā un augstākā mīlestība un tā ir diametrāli pretēja visiem citiem mīlestības veidiem, tās trubadūriem un skaistu vārdu bārstītājiem. Tā ir vērsta nevis uz sevi, savu jūtu apjūsmošanu vai baudu iegūšanu, bet gan uz citiem; tās objektā nav nekā izcila, vērtīga ievērojama, bet gan taisni pretēji – grēcīgā cilvēka pasaule ir naida pilna pret Dievu. Taču Viņš to mīl un atdod pats savu Dēlu, lai to glābtu.

Kristietis kopā ar ticību saņem kā dāvanu arī šo dievišķo mīlestību. Šīs abas dāvanas tiek saņemtas vienā komplektā: mīlestība, tāpat kā ticība, ir no Dieva. Ticība daudz neprasa un netaujā par mīlestību – kāpēc tā ir un ko tā dod, bet gan – tā jau dara mīlestības darbus. Pāvils mūsu tekstā apraksta šādu mīlestību:

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.

Padomāsim, cik lēnprātīgi mēs mēdzam būt, kad sastopam cilvēkus, kas pret mums ir naidīgi? Bet Kristus mūs ir aicinājis mīlēt ne tikai savus tuvākos, bet arī savus ienaidniekus. Gribat – pamēģiniet un jūs redzēsit, kas no tā sanāks! Vai nu čiks, vai liekulība. Jo mīlestība ir bauslības piepildījums, un ir tikai viens, kas to varējis piepildīt mūsu vietā – Kristus Jēzus. Ir tikai viens virs zemes, kam sanāca mīlēt tā, kā Dievam tas ir pa prātam. Viņa vārda priekšā nolokas mūsu ceļi. Viņš viens bija laipns arī pret tiem, kas viņu sita krustā, nemeklēja savu, bet citu labumu, panesa visu.

Nevis, ka mēs esam Dievu mīlējuši, bet viņš ir mīlējis mūs. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība mūsu vidū ir tapusi pilnīga. No tā mēs atzīstam, ka Viņš mums ir no sava Gara devis un šajā Garā mēs apliecinām, ka mums ir nepieciešams Kristus, Dieva Dēls un Viņa dāvātā grēku piedošana.

Dieva pusē ir mīlestība, cilvēka pusē – nemīlestība. Jautājums ir tikai, kurā pusē esam mēs? Savu ticību un savu mīlestību Viņam apliecinām arī mēs. Tātad mēs esam Dieva mīlestības, nevis nemīlestības (jeb paši savā) pusē. Ja esam Dieva pusē, tad esam Viņa līdzībā, tātad – Viņa mīlestībā.

Dievs ir mīlestība – to pieredz ikviens grēcinieks, kas saņem grēku piedošanu. Saņēmis šo vārdu par piedošanu, cilvēks pirmo reizi apzinās, ka viņam ir cerība Dieva priekšā. Viņš apzinās, ka ne ar ko nav atšķirīgs no tās tur grēku pagales – prostitūtas, muitnieka vai dienaszagļa. Tādā cilvēkā ir iemājojusi pavisam cita atziņa: viņš pārstāj augstprātīgi attaisnot pats sevi, jo viņš ticībā zina, ka Dievs ir šeit, kas viņu taisno Jēzū Kristū. Viņš neskatās farizeja nosodījumā uz citiem, bet apzinās, ka pats ne ar ko nav labāks par šiem, kurus Dievs, tāpat kā viņu, ir mīlējis, kuriem, tāpat kā viņam, ir pieejama Dieva piedošana un viņš pirmo reizi patiesi sāk mīlēt šo cilvēku, no kura vēl nesen pretīgumā būtu novērsies. Savā prātā, bet ne tajā, kuru tagad viņš saņēmis no Dieva: ticībā un mīlestībā, viņš pieņem arī citus. Tā ir kristīgā mīlestība. Bez tās viss ir tukšs un pa velti. Pat visizcilākās garīgas lietas, pat vislielākie ticībā paveiktie brīnumi – tas viss ir velti, ja trūkst šīs kristīgās mīlestības.

Ievērosim: kristiešu mīlestība nedižojas ar skaistiem vārdiem. Tā vienkārši izpaužas. Es gribu teikt, ka tā ļoti spilgti izpaužas stāvēšanā Dieva jeb evaņģēlija patiesības pusē. Ja kāds saka, ka viņam nav svarīga mācības patiesība, bet tikai mīlestība, tad tā nav Jaunās Derības mīlestība. Tā ir iemīlēšanās savā lielajā mīlestībā, nevis būšana Dieva pusē jeb mīlestībā. Cik bieži nākas redzēt lielībniekus ar savu lielo ticību un ar savu mīlestību arī kristiešu starpā! Par to var teikt vienu: tā nav patiesība! Neviens nevar redzēt nedz otra, nedz arī savu ticību. Tāpat kā savu svētumu. To redz tikai Dievs. Vienīgais, ko cilvēks Dieva spēkā var atklāt pie sevis, ir tas, ka viņam pietrūkst patiesas ticības, arī – patiesas kristīgās mīlestības. Viņš to nevar piepildīt tāpat kā bauslību. Šāda atziņa ir patiesa, un, kad cilvēks tajā ir satriekts, viņš meklē glābiņu. Un to viņš saklausa Kristū. Evaņģēlijā.