Satikšanās vietu mainīt nedrīkst

Apustulis Pāvils runāja uz vienu no pirmajām kristīgajām draudzēm Korintā, brīdinādams un pamācīdams pielūkot un gādāt par to, ka saņemtā Dieva žēlastība neizrādās pa tukšo. Šis brīdinājums ir izskanējis gan toreiz, gan arī vēlākos gadsimtos, gan arī izskan mūsdienās – visiem kristiešiem. Ļoti daudzi cilvēki atkrīt un pazaudē gan savu kristību, gan iesvētību, izniekojot saņemtos dārgumus.

Tāpat visā kristietības vēsturē nav trūcis tādu, kuru atkrišana ir latenta, proti – cilvēks gan nāk biežāk vai retāk uz draudzi, taču vienlaicīgi viņš aiziet garām visam tam, kas ir draudzes īpašā nozīme – tās dzīve Dieva žēlastības joslā. Viņš lieto žēlastības līdzekļus: sakramentus un Dieva vārdu, taču negūstot nekādu labumu, palaizdams garām to spēku. Citiem vārdiem, viņš nāk uz satikšanās vietu ar Dievu, bet nesatiekas ar Viņu. Sasveicinās ar Viņu, bet tā ir neiepazīstas. Tā īstenībā ir tāda dīvaina, es pat teiktu, traģiska nesatikšanās.

Mūsu luteriskā baznīca cauri gadsimtiem ir bijusi droša satikšanās vieta – tā ir skaidri mācījusi Dieva vārdu un bijusi arī vienlaikus šī balss, kas aicina: nemainīt satikšanās vietu, stingri turēties pie saņemtās žēlastības. Jo tā ir neaprakstāma bagātība.

Mūsu laiks, kurā dzīvojam, ir žēlastības un Dieva labvēlības laiks. Tā tas ir no Viņa puses un Dievs ir un paliek uzticīgs savam apsolījumam. Bet kā ir no cilvēku puses? Šīs laiks ir izsaimniekošanu un izšķērdēšanas laiks. Gan valsts dzīvē, gan arī lielā mērā – luteriskās baznīcas dzīvē. Nodevību laiks, kad aiz skaistiem vārdiem par to, ka „veiksmīgi tiek noslēgts privatizācijas process”, tiek maskēta tautas apzagšana. Tautā to plaši sauc par prih-vatizāciju. Mēs varam dižoties ar sasniegumiem valsts un sabiedrības dzīvē: esam uzņemti Eiropas Ūnijā, NATO un mums ir savas pārstāvniecības visur pasaulē. Bet tā ir tikai fasāde, tā teikt – parādes durvis. Mājas iekšienē, Latvijā, ražošana ir nolaista līdz kliņķim, fabrikas izpārdotas, meži izcirsti un pa lēto aizpludināti prom. Tautas lielais vairums kaujas ar nabadzību, viss ir uz kredīta un finansu krīze jau lūr aiz stūra, bezdarbs kļūst draudošs; magnāti un oligarhi, kas tēlo demokrātus, patiesībā ir diktatori mūsu valstī, kurā neierobežoti valda dažu cilvēku rokās sakoncentrētā nauda.

Tāds stāvoklis ir sabiedriski politiskajā laukā. Diemžēl arī garīgajā tas ir daudz kur līdzīgs. Baznīckungi, slēpdamies aiz cildenām frāzēm par ekumenismu, faktiski īsteno nekrietnu cīņu par ienesīgākajām vietiņām uz politiskās skatuves. Lielie nesaudzīgi mīca mazākos, bet publiskajā telpā parādās svētulīgā skatā un tēlo, ka neko par to nezina, pa labi un pa kreisi piesaukdami mīlestību. Latvijas luterismā par lieliem noteicējiem ir uzkundzējusies nodevēju kliķe – vadoņi, kas patiesībā nicina luterismu, bet dižojas ar tā pārstāvošiem tituliem masu mediju priekšā.

Gan Latvijas atgūtā politiskā brīvība, gan arī no mūsu ticības tēviem mantotā garīgā jeb evaņģēliskā brīvība ir žēlastība, kas nāk no augšienes. To nedrīkst pazaudēt, pie tās nāktos stingri un ar visiem spēkiem turēties. Īpaši jau pēdējo, jo no žēlastības mēs esam pestīti ticībā uz Jēzu Kristu.

Taču, lai pie kaut kā turēties, tas vispirms ir labi jāpazīst, jāzina tā vērtība. Jūs esat ievērojuši, ar kādu sīkstu tvērienu cilvēki mēdz turēties pie pasaulīgām bagātībām – zemes gabaliem Rīgā, amatiem ienesīgās vietās ut.ml. Jo viņi apzinās, ka tur ir vērtība. Turpretī tas, kas šķiet nevērtīgs, tiek pa palaists pa vējam pie pirmās neērtības. Daudzi tā izdara ar Dieva žēlastību, jo to nepazīst, samainīdami ar vieglu roku to pret kaut  ko nevērtīgu. Bagātību pret kičīgiem niekiem, Debesu pilsonību pret pasaules pilsonību, skaidru Evaņģēlija mācību pret surogātu.

Vai tas notiek brīvprātīgi? Jā, visnotaļ, no cilvēka brīvās gribas, kura augstprātīgi un pašpārliecināti nepiešķir vērtības tādām mazsvarīgām lietām kā Dieva žēlastībai. Šī brīvā griba ir tik augstās domās par sevi, ka ir pārliecināta, ka spēs sevi glābt Tiesas dienā pati ar savu spēku, ar savu nopelnu, ar savu izdarību un vēl nez ko. Bet tie ir bīstami maldi.

Tikmēr šī žēlastība ir ne zeltā, ne sudrabā, bet dārgajās un nevainīgajās Kristus asinīs, kas izlietas par mūsu grēku piedošanu, Viņa ciešanās mūsu dēļ. Mums ir vajadzīgs Viņa nopelns un mēs to saņemam – pēc paša Dieva iekārtotas kārtības, pēc Viņa nozīmētas satikšanās vietas – draudzē. Lūk, tā ir žēlastība. Un mums to ir nepieciešams saņemt pēc iespējas regulārāk ar vārdu un sakramentu. Lai mēs nepazaudētu žēlastību šīs pasaules bīstamos pagriezienos. Mēs gribam pie tās turēties un mēs gribam to apliecināt iepretim visas pasaules bezdievībai vai arī politreliģijas liekulībai, arī iepretim visām entuziastu maldu mācībām un vienaldzībai pret ticības mācības saturu. Jo satikšanās vietu mainīt nedrīkst. Tas, kas ar Kristu sakrāj, tas neizkaisa, tas pastāv un noturas ticībā un piedzīvo svētību.

Tie, kas dzīvo no Dieva žēlastības, pieredz atjaunotu dzīvi – evaņģēlisku brīvību. Un patiesu mīlestību, kādā izpaužas ticība. Tie, kuriem Kristū ir miers ar Dievu, sāk piedzīvot paradīzes epizodes jau šinī dzīvē, būdami ticībā kopā ar saviem brāļiem vienprātībā –

Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!

Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi! (Ps 133)

ar saviem ģimenes locekļiem lūgšanās un dziesmās, tajā īpašajā tuvībā, kādu Dievs ir dāvājis laulībai, svētībā, kāda ir dota bērnos utt. Tā ir paradīzes ieskaņa jau šinī dzīvē.

Tie, kas palaiž garām Dieva žēlastību, drīz vien zaudē ticību. Bet kur nav ticības, tur izsīkst arī patiesa mīlestība. Tad cilvēki ieslīgst naidā, ķildās, savstarpējos karos un nonāk elles priekškambarī jau šīs dzīves laikā. Cik slikta ir to dzīve, kas šo žēlastību ir saņēmuši veltīgi! To var salīdzināt ar līdzību no Mateja evaņģēlija 18, 27 utt., kas stāsta par vīru, kuram viņa kungs atlaida nenomaksājamu parādu un kurš tūlīt pēc atlaišanas satiek savu parādnieku, kas viņam ir parādā nieka grašus – satver to, žņaudz un kliedz: maksā man! Ja Dieva žēlastība ir saņemta pa tukšo, tad cilvēkā tūlīt pat parādās zvērīga nežēlība pret līdzcilvēkiem. Cietsirdīgs, auksts aprēķins.

Daudzi ir arī vilcinājušies ar Dieva žēlastības saņemšanu, domādami, ka gan jau – vēlāk, tagad vēl ne, es vēl neesmu gatavs sākt to visu lietot. Bet vēlāk bieži ir par vēlu... Cik izmisīgs ir tāds skats, kad ir par vēlu, ka dotā iespēja paliek neizmantota un visa dzīve tad nāk priekšā kā nokavēta iespēja! Kāds nelaimīgs cilvēks man reiz sūdzējās: man dzīvē bija dots viss – laba galva un iespējas mācīties, bet es pametu skolu, paļāvos tā brīža vilinājumam...bet es varēju visu iegūt, piepildīt savas dzīves sapņus, gūt panākumus, apprecēt mīļoto meiteni, taču es to visu palaidu garām... Vai tas nav skumīgs stāsts? Luters brīdināja vācu tautu, kurai viņš sludināja evaņģēliju un mācīja patiesu, skaidru kristietību: Dieva žēlastība ir brangs lietus mākonis, kas veldzē zemi un padara auglīgu. Taču, ja šo svētīgo lietu nekādi neizmanto, tas otrreiz vairs nenāk, bet aiziet un līst citās vietās. Luters norādīja uz Mazāzijas pussalu, kur tagad ir Turcija. Apustuļu laikā tieši šajā teritorijā tika bagātīgi izliets evaņģēlijs – dzīvinošā veldze. Tagad tur saimnieko turki un tur valda viņu kārtība: nežēlīga bauslības reliģija, kas apspiež cilvēku, īpaši jau sievieti.

Padomāsim par luterisma, resp., kristietības stāvokli mūsdienu Vācijā. Tur, tāpat kā citās Eiropas zemēs, cilvēki intensīvi izstājas no baznīcas, lai nebūtu jāmaksā nodoklis baznīcai. Šie cilvēki vairs nezin, kāda vērtība un kāda bagātība nozīmē būt par baznīcas locekli. Tikmēr luterisma misija ļoti veiksmīgi tagad norit Āfrikā. Žēlastības lietus mākonis, šķiet, ir pārcēlies no ziemeļiem prom uz karsto kontinentu. Domāsim arī par to, kādā stāvoklī luterisms ir Latvijā. Un mēs redzēsim te daudz līdzību ar Vāciju: mūsu senču celtos senos dievnamus ir prihvatizējuši neluteriski spēki, tikmēr konfesionālo luterāņu draudzēm tiek liegta iespēja turēt šajos dievnamos savus dievkalpojumus. Kauns un absurds! Tradicionāli luteriskā zemē neatkarīgas luteriskās draudzes ir ievietotas sektu sarakstā (baznīcpoltiķu intrigu rezultātā)! Te ir jāprasa, vai Dieva žēlastības lietus ir pārcelies prom uz citiem apgabaliem un vairs neveldzē mūsu zemi? Tā vēl gluži nav, bet šis Dieva vārda pasludinājums un brīdinājums lai izskan laicīgi – kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!