Kā svēti mums būs jādzīvo?

Pagājušā reizē mēs pārdomājām par Dieva žēlastību – kā to saņem un paglabā, bet dažkārt arī izputina, neprotot novērtēt Dieva dāvanas lielo vērtību vai pat nonicinot to aiz spīta un pretestības labajam devējam Dievam. Šīs dienas epistulas pasludinājumā mēs uzklausām Dieva gribu: tev, dārgi atpirktajam un atbrīvotajam no grēka un elles varas, ir jātop aizvien pilnīgākam savas ticības dzīvē un mīlestībā, jo Dievs mūs ir aicinājis svētai dzīvei. Tas nozīmē, ka Dievs sagaida no mums, lai topam svēti un pārstājam kalpot grēkam.

Tomēr visi cilvēku centieni tapt svētiem pašu spēkiem ir velti un ir nožēlojami pat tad, ja kādam izdodas sasniegt labus rezultātus reliģiskā askēzē un savu dabisko vēlmju apslāpēšanā. Ja nebūtu Jēzus, kas dāvāja ticību arī kaanāniešu sievai (skat. arhīvā sprediķi par evaņģēliju Mt 15, 21-28) un kuram bija dota vara arī taisnot viņu šajā ticībā, tad nevienam nebūtu cerības būt brīvam no grēka, lai vai cik lielā mērā viņš būtu ievingrinājies apslāpēt sevī savas miesīgās vēlmes. Bez Jēzus, Dieva Dēla jebkura svēttapšana ir līdzīga slavenā meļa Minhauzena mēģinājumam izraut sevi no purva, velkot pašam aiz saviem matiem.

Svarīgi ir pievērst uzmanību, kā Pāvils uzrunā kristiešus Tesalonikos: brāļi (un māsas) - tā ir norāde par kristiešu vienotību savā Kungā Kristū. Viņš atgādina, ka viņi ir mācīti un šī mācība nav cilvēku izdomāta, bet nāk no paša Dieva, tātad ar dievišķo autoritāti – apustulim to ir atklājis Jēzus Kristus (sal. Gal 1, 11.12). Jūs esat šo mācību saņēmuši, tas ir pamats, uz ko tālāk ir jābūvē – pakāpeniski jāizkopj, jāpilnveido, līdz celtne būs gatava. Tā ir svētdzīve, uz kuru Dievs aicina savus ļaudis – tā ir jādzīvo gan Garā, gan miesā, kas ir šī Dieva Gara templis. Bet lieciet vērā: gan arhitekts, gan pasūtītājs, gan būvdarbu veicējs cilvēka svēttapšanā ir Dievs, nevis cilvēks. Cilvēka uzdevums ir nepieļaut, ka pamati tiek sagrauti vai aizbērti. Proti, zināt, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu. Šinī pamudinājumā ir viena nianse: tas netiek izrunāts tādā situācijā, kad tesaloniķieši būtu pārtraukuši tā dzīvot vai novērsušies no tādas dzīves, bet turas pie tās. Par to liecina piebilde: - un jūs jau arī tā dzīvojat. Tas nozīmē, jūs, saņemdami Dieva žēlastību svētajā Kristībā, jūs esat kļuvuši Viņa mīļie bērni un jau esat Dievam patīkami. Atgādinājums allaž noder. Tā nav rīkste, kas trenktu iet pareizajā ceļā, bet gan draudzīgs atstarotājs – kas labāk izgaismo virzienu. Dieva bērns atrodas ceļā cauri tumšam reģionam – pasaulei. Viņam jāredz tas vienīgais ceļš, pa kuru var sasniegt gala mērķi un jāapzinās briesmas. Dieva ļaudis allaž šajā ceļā paliks kā bērni. Viņi nav jāslāna ar rīksti (bauslību), bet jāmudina un jāpamāca ar mīlestību. Šīs pamācības bērniem nav despotiski iemaukti, kādus uzliek nevaldāmiem ērzeļiem, bet gan veldze, kas nepieciešama tikko uzdīgušam stādiņam – jaunajam kristietim. Asniņam ir jāpieaug un jāatraisās savā ticības dzīvē. Sarukt, kāpties atpakaļ nozīmētu iet atpakaļgaitā savas vecās dzīves virzienā. Tas ir bīstami, jo tur kristieti sagaida garīga nāve – mirušā stāvoklis Dieva priekšā...

Šajā mīlestības pilnajā pamudinājumā Pāvils vispirms atgādina: Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Runa šeit ir par desmit baušļiem – tie kristiešiem Tesalonikos ir zināmi. Nekā jauna: nekādu cilvēku izdomātu sevis svētdarīšanas tehnoloģiju šajā Dieva aicinājumā uz svēttapšanu nav, runa tikai par šiem baušļiem – visa jūsu svētdzīve ir tajos. Lieta tāda, ka toreiz netrūka tādu reliģisku kustību, kas svēttapšanu uzskatīja par cilvēku darbu un izstrādāja pašu izdomātas „svētošanās programmas”. Tās paredzēja, ka cilvēks, mērdēdams savu miesu, apslāpē savas dabiskās vēlmes un tā pakāpeniski kļūst aizvien līdzīgāks Dievam. Tā ir aplamība. Taču šādas metodes maskētā veidā iefiltrējās arī kristīgajā draudzē. Tā tas notika toreiz un tā notiek arī šodien. Tās ir ne tikai aplamības, bet būtībā izsaka vienu: tāds cilvēks atkrīt no kristietības, savu reliģisko praksi vezdams atpakaļgaitā – tādā dzīvē, no kuras Kristus viņus ir atbrīvojis. Atkrišana tādā nozīmē attiecas tātad ne tikai uz ļaudīm, kas krīt atpakaļ bezdievības zaņķī vai pagānisma reliģiju piekoptajās seksuālo baudu kultos, bet gan arī tādos, kas veido cilvēku sastādītas programmas un metodes svētai dzīvei – pašizdomātu dievkalpošanu.

Arī mūsdienās daudzi pamet savu kristīgo draudzi un luterisko konfesiju ar it kā svētu motivāciju: „pie jums man nav labi, patiesā reliģija ir, teiksim, pie krišnaītiem – tur ir tāda reliģiskā kalpošana, ka galva noreibst! Lūk, tas ir priekš manis, tas ir pa īstam”. Esmu redzējis, ka ar šādu pamatojumu cilvēki konvertējas islāmā: „tur esot īsta gavēšana, skaidrs lūgšanu režīms un stingras prasības visās jomās – tā cilvēkam ir jākalpo Dievam, kristietība ir galīgi izkurtējusi un pagrimusi, islāms ir tā patiesā reliģija”.

Jā, kristietība tik tiešām ir pavisam savādāka: tajā nevis cilvēks kalpo Dievam, darīdams sevi svētu un aizvien dievišķodams savu dzīvi, bet otrādi – Dievs kalpo cilvēkam, un svēttapšana ir Viņa darbs cilvēkā. Kristietība tādējādi atrodas pretstatā visām šīm ļoti stingrajām reliģijām. Par nožēlu ir jāsaka, ka svešu reliģiju un kultu iefiltrēšanās un svētdzīves tehnoloģiju iestrāde nekad nav mitējusies arī kristietībā. Pāvils to konstatēja Galatijas draudzēs, kur jūdaisti gribēja ievilkt kristiešus atpakaļ zem bauslības pildīšanas jūga. Kristus ar savu krusta nāvi bija atpircis cilvēkus no tā – Viņa darbība bija vērsta uz to, lai noņemtu cilvēkus no maldu ceļa – izrautu viņus no reliģiskiem maldiem un no tumsas, kurā viņi slīga, kalpodami nāvei ar saviem akmeņos iekaltajiem burtiem vai arī būdami bezdievības gūstā. Šādas maldu tendences var konstatēt ikvienā konfesijā – arī luterāņu vidū (īpaši piētisma kustībā).

Pavisam nopietni ir tad, ja svešu reliģiju ietekmes svētas dzīves veidošanā no atsevišķu cilvēku entuziasma kļūst par veselu baznīcu oficiālo mācību (nokļūst baznīcu apliecību rakstos). Tas nozīmē, ka baznīcas vadītāji nevis norobežojas no maldiem, bet atbalsta tos. Tādas lietas var konstatēt gan Austrumu pareizticībā, gan Romas pāvesta baznīcā, kur ir ļoti izkopta mūku un klosteru dievbijība, un, pats par sevi saprotams, arī atsevišķajās entuziastu kopībās (to mācība gan reti tiek fiksēta kādos vispārēji saistošos apliecību rakstos). No tādiem maldiem kristietim ir jāvairās, jo pieņemt tos nozīmē doties atpakaļgaitā, nevis pieaugt ticībā un svētā dzīvē, kādu apustulis mācījis Kunga Kristus autoritātē.

Bībelē ļoti daudz ir mācīts par to, ko nozīmē patiesā kristīgā svētdzīve jeb svēttapšana. Apskaidrot par to kristiešus bija arī viens no svarīgākajiem Pāvila sludināšanas uzdevumiem. Ļoti spilgti par to vēsta vēstule romiešiem septītajā nodaļā: cilvēka paša pūliņi izraut sevi no grēkam nolemtās miesas ir bezcerīgi. Šajā lietā ir jāļauj darboties Dievam, un tas notiek ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Pieminiet evaņģēliju, ko tas māca – reminiscere (!), tā arī baznīcas kalendārā tiek saukta šī piektā svētdiena pirms Augšāmcelšanās svētkiem. Cita evaņģēlija nav, kā tikai tas, ko Dievs ir devis. Tāpat nav arī citu baušļu. Ja tādi ir bijuši, tad Kristus ar savām asinīm mūs ir atbrīvojis no kalpošanas tiem. Jā kāds apliek ar tiem ļaudis, uzkraudams tiem jaunus jūgus, tad Svētie Raksti pasludina lāstu tādiem maldu mācītājiem!

Tātad svēttapšana ir Dieva prasība, bet tā ir pareizi jāsaprot. Vārds svēttapšana jeb hagiasmos atkārtojas trīs reizes mūsu epistulas tekstā. Tā nozīme ir – godāt, respektēt Dievu. Turklāt uzsvars vairāk tiek likts uz godāšanu un pielūgšanu, bet mazāk uz kādu tabu vai liegumu ievērošanu. Šajā vārdā atbalso arī šķīstības nozīme. Godāšana, ko dara svētie (šķīstie), ir skaidra un pareiza. Vēl to mēdz saukt par ortodixia. Šā vārda jēga attiecas arī uz pareizu un skaidru evaņģēlija mācīšanu. Un tas nozīmē, ka svēttapšana ir paklausība skaidrai evaņģēlija jeb Dieva vārda mācībai. Uz to apustuļi ir īpaši skaidri aicinājuši kristiešus: Tad nu atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgi tīra jeb neviltota piena [ proti, skaidras Dieva vārda mācības], ka jūs ar to augat un topat izglābti”. (1 Pēt 2, 1).

Kristieši ir šie svētie, kuri godina un respektē Dievu. Svēti viņi ir nevis paši par sevi, bet Kristus dēļ. Nevis, ka kristieši paši redz savu svētumu, bet to redz viņos Dievs, jo saskata tur nevis viņus pašus (grēciniekus), bet – Kristu, kas mājo viņos ticībā caur vārdu un sakramentu. Ticīgie ir nošķirti no pasaules un tās netīrības un stāv tīri Dieva priekšā, Kristū pelnītajā grēka piedošanā nomazgāti. Mēs esam aicināti no Svētā (salīdz. Jāņa ev. 6, 68.69), Viņam mums ir jāseko un jāstaigā kā šī aicinājuma cienīgiem: tā arī svēti mums būs jādzīvo. Mēs esam uzņemti šajā svētumā – Kristū, esot kopībā ar Viņu gan ar vārdu, bet īpašā veidā altāra sakramentā. Tajā mums ir grēku piedošana un mēs esam savienoti ar Dievu, ar gaismu, ar mūžīgo dzīvību. Mūsu lūpas pieskaras ik reizes Svētumam, pārpasaulīgajam (transcendentajam) Dievam, kas ir nācis šajā pasaulē mūsu dēļ. Un šajā svētumā jeb kopībā ar svētumu mums ir jāturas par katru cenu.

Šajā pasaulē, šīs dzīves laikā nekad netrūks tādu spēku un varu, kas mūs gribēs atšķirt no šīs kopības svētajās lietās – no šīs Dieva dotās un Viņa veiktās svēttapšanas mūsos. Pārbaudījumi, ciešanas, bet arī pavedinājumi un kārdinājumi. Šis teksts īpaši atzīmē seksuālos grēkus. Antīkajā kultūrā, kur dominēja pagānu dievbijība, valdīja liela seksuālā izlaidība jeb nešķīstība. Tā varēja paralizēt kristieti viņa aicinājuma ceļā, apturēt viņu šajā pieaugšanā svētdzīvē. Cik zīmīgi, ka mūsdienu pasaulē situācija ir ļoti līdzīga un šis apustuļa brīdinājums ir ļoti aktuāls arī mūsu postmodernajā laikmetā. Atliek tikai apskatīt turpat vai katra žurnāla vākus, kas atrodas kiosku vitrīnās, lai saprastu: mums ir darīšana ar frontālu uzbrukumu; šodien gandrīz vai neviena filma neiztiek bez vedināšanas kaisles ārprātā, kauna lietās un sestā baušļa pārkāpumā. Laulības pārkāpšana ir posts, tā grauj ne tikai to cilvēku dzīves, kas tajā ir iesaistīti (tā apvaino Dievu, kurš devis ticīgajam cilvēkam Svēto Garu, tāpēc dzīvot seksuālā grēkā nozīmē atgrūst Dievu un Svētā Gara dāvanu). Taču laulības pārkāpšana traumē arī piekrāptos partnerus, traumē bērnus un saārda ģimenes, kas izraisa tālāku sociālu un dvēselisku postu. Tā velns dara un ļoti daudz tieši šajā seksuālajā jomā, lai mēs tiktu atrauti no Svētuma, no Kristus un tādējādi nonāktu vienā liktenī ar viņu.

Tāpēc, lai stātos pretī velnam un liktu viņam bēgt, mums ir jāļauj, lai Dievs turpina mūsu svēttapšanas darbu mūsos. Tas turpināsies visas šīs dzīves garumā un tiks pabeigts ar tās beigām, lai mēs varētu svēti un novainojami – Kristus taisnībā tērpti, stāties Dieva priekšā, droši par savu pestīšanu ticībā uz Jēzu Kristu, āmen.