Apustuļa Pāvila pirmā vēstule draudzei Korintā

Vēsturiskā situācija: Mūsdienās, ierodoties Grieķijā, tūristi vispirms steidz apmeklēt Atēnas - divarpus miljonu apdzīvoto antīkās kultūras pieminekļu metropoli un nevis maznozīmīgo Korintas pilsētu (20 000 iedzīvotāju). Tomēr 50. vai 51. gadā, kad Korintā ieradās Pāvils, situācija bija gluži pretēja. Atēnās gan noritēja kultūras dzīve, toties Korinta bija vadošā pilsēta Grieķijā, kur dzīvoja aptuveni 200 000 iedzīvotāju, tā bija tirdzniecības un komerciāls centrs, kas atradās aptuveni 60 km uz Rietumiem no Atēnām, ļoti izdevīgā ģeogrāfiskā situācijā: Egejas jūra bija bīstama mazajiem transportkuģīšiem, kas nogādāja preces no Grieķijas uz Itāliju. Izdevīgāk bija tās transportēt uz Korintu un tad pāri pār daudz mierīgāko Korintas līci. Tā nu Korinta bija tipiska sava laika lielpilsēta.

Arī kristiešu draudze Korintā dzīvoja ar tipiskām lielpilsētas problēmām. Tajā bija daudz un dažādas iespējas gūt panākumus, dzīvot aizraujoši, saskarties ar daudz plašāku piedāvājumu nekā provincē, taču visi šie izaicinājumi un iespējas nesa sev līdzi arī daudz amorālā un bīstamā, kas apdraudēja kristiešu dzīvi. Pilsēta bija bagāta, tajā dzīvoja dažādu tautību ļaudis, tur uzturējās daudz ceļojošu tirgotāju un kuģinieku, kuriem patika uzdzīve – līdz ar to tikumiskās normas šajā pagānu pilsētā bija īpaši vaļīgas. Tas nebija gājis arī secen draudzei Korintā.

Turklāt Korintas draudzē bija vēl viena – garīga rakstura problēma. Šī pilsēta nebija slavena kā izglītības un augstās kultūras centrs, tomēr bagātie pilsētnieki meklēja iespēju savu prestižu nopirkt – viņi varēja samaksāt daudziem grieķu filozofijas pīlāriem par uzstāšanos un vieslekcijām. Tā nu aizraušanās ar filozofiju bija prestiža lieta, ar ko pilsētnieki gribēja uzpulēt savu reputāciju un piesegt Korintas kā nekultivētu tirgoņu citadeli. Arī tas apdraudēja kristīgo ticību. Daudzi Korintas kristieši paralēli izglītojās dažādos filozofu pulciņos un tas nopietni apdraudēja kristīgās draudzes tālāko eksistenci. Nevis tādēļ, ka filozofu mācības spētu izgriezt kristīgajai ticībai pogas, bet gan tāpēc, ka daudzi, faktiski nepazīdami savas kristīgās mācības vērtību un tās lielo mistēriju, īstenībā uzskatīja par smalkākām, gudrākām un labākām filozofu prātulas. Lūk, kāpēc Apustulis Pāvils rakstīja Korintas draudzei un šīs vēstules ir atzītas par paša trīsvienīgā Dieva iedvesmotām un tika iekļautas JD Svētajos Rakstos. Pāvila vēstulēs pasludināta vēsts gan korintiešiem, gan romiešiem, gan tesaloniķiešiem, efeziešiem utt., un tā izrādījās derīga ne tikai to konkrētajiem adresātiem, bet kristiešiem vispār, jo tās pašas problēmas ir nozīmīgas kristiešu eksistencē arī mūsdienās. Bet veids, kādā apustulim Pāvilam bija dots tās risināt, ir atzīts par dievišķu.

Pāvils bija iepazinis kristietības patieso spēku un pārākumu – pats Kungs Kristus viņam to atklāja ar īpašu – savu personisku atklāsmi. Pāvils bija augsti izglītots cilvēks un teicami orientējās gan grieķu filozofijā, gan arī jūdu rabīnu mācībā (viņš bija slavenā Gamaliēla skolnieks un dedzīgs bauslības piekritējs, farizejs). Visas šīs gudrības Pāvils nosauca par mēsliem iepretim Kristum – pēc tam, kad viņš bija iepazinis, cik nesalīdzināmi pārāks ir Kristus dāvātais evaņģēlijs (Kol 2):

lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu, ³ kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības. ⁴ To es saku, lai neviens jūs nemaldinātu skaistiem vārdiem,

...

 ⁶ Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, ⁷ sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! ⁸ Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu. ⁹ Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā...

¹⁸ Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā ¹⁹ un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā. ²⁰ Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, ²¹ kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - ²² Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. ²³ Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.

Tātad mēs redzam, ka šīs rindas attiecas nevis tikai uz jūdu bauslības reliģiju, bet tik pat lielā mērā uz grieķu filozofiju, īpaši uz tajā laikā populārajiem mistēriju kultiem (Plutarhos, vēlāk), kas apvienoja sevī daudzas grieķu filozofiskās idejas: platonismu, pitagoriešu reliģisko filozofiju, stoa askēzi utt. un centās to pacelt reliģiska kulta līmenī.

Draudzes dibināšana.
Apd 18, 1-17 stāsta par to. Pāvila sākotnējie centieni šajā pilsētā nenesa nekādus vērā ņemamus panākumus. Kad pilsētā ierādās Akvils un Priskilla – jūdu tautības pāris, kas visticamāk bija tikuši izsūtīti no Romas pēc pilsētas dedzināšanas un apmetušies uz dzīvi šajā pilsētā, viņi ielūdza Pāvilu savā namā. Viņi arī bija turklāt vēl apguvuši vienu un to pašu amatu – telšu taisīšanu. Sabatā Pāvils uzsāka savu misijas darbu, sludinādams evaņģēliju. Viņa sludināšana izrādījās ļoti veiksmīga – viņam izdevās pārliecināt daudzus sinagogas locekļus – gan jūdus, gan arī jūdu ticībā konvertētos grieķus. Vēlāk viņam pievienojās arī Timotejs un Sīla. Šis papildinājums apdraudēja sinagogas dzīvi un tās priekšniecība vērsās pret Pāvilu. Viņš ar tiem, kurus evaņģēlija sludināšana bija pārliecinājusi, pārcēlās uz blakus māju, kur turpināja savu misijas darbu. Tur ieradās arī daudzi citi korintieši, kas sāka ieklausīties Pāvila vēsti, kļuva ticīgi un tika kristīti. Tā izveidojās Korintas kristiešu draudze. Beigās pie viņiem pārnāca pat sinagogas draudzes priekšnieks – Krisps ar visu savu ģimeni, bet drīz vien arī citas augsti stāvošas amatpersonas.

Tomēr daudzi jūdi bija sašutuši par šādiem Pāvila panākumiem. Viņi gāja žēloties pie Romas vietvalža prokonsula Gallio. Bet šis augstais valsts ierēdnis noraidīja jūdu sūdzību. Šim pagānu augstajam ierēdnim, šķiet, bija lielāka izpratne par baznīcas un valsts nošķirtību nekā daudziem kristiešiem mūsdienās. Gallio izraidīja viņus no tiesas nama, jo atteicās tiesāt reliģiskās atšķirības, nostādamies vienu pusē un diskriminējot otrus. Tādā veidā laicīgās varas iestādes būtībā atbalstīja kristīgo misiju šajā pilsētā. Ja jūdi ar savām „tradicionālās konfesijas” tiesībām būtu uzklausīti, kristīgā draudze ar savu „jaunās reliģiskās kustības” statusu būtu cietusi vai pat iznīcināta. Bet paldies Dievam, ne jūdu reliģijai bija tradicionālās konfesijas statuss, ne kristiešiem – jaunās. Valsts vienkārši atteicās iejaukties šajās lietās, un mēs redzam, ka tas allaž ir par labu kristīgai misijai, bet pretēja nostādne – tai kaitē.

Tā nu Pāvils palika Korintā vēl vienu vai pusotru gadu. Šajā laikā viņš nostiprināja jaunizveidoto draudzi un varēja pavadīt tur visilgāko laiku sava misionāra darbībā vispār. Tomēr arī tas nepaglāba Korintas draudzi no problēmām, kas sāka to drīz vien plosīt un draudēja iznīcināt šo Dieva vārda sludināšanas ceļā radīto misiju – Korintas draudzi.

Pirmā no šīm problēmām bija, ka draudzē sāka veidoties kliķes – dažādas grupas sāka pieslieties vieniem vai otriem sludinātājiem un ar nicinājumu izturēties pret citiem. Pāvila, Apolla, Pētera kliķes. Bija arī tāda grupa, kas nicināja pilnīgi visus sludinātājus un apgalvoja, ka viņi pieslienas vienīgi Kristum. Visām šīm kliķēm bija jāskaidro, kas ir kristietība un ko nozīmē kalpošana (garīgais amats) ar Dievu vārdu un kādai jābūt kristiešu attieksmei pret to.

Kad pirmais prieks un pacilātība par jauno ticību sāka noplakt, kristiešu vidū atkal atjaunojās dažādas vecās garīgās ietekmes: - pagānisms (gan filozofu idejas, gan dažādu pagānu mistēriju un ekstātisko kultu ietekme) atgriezās cilvēku sirdīs un tādējādi spraucās iekšā pa visām spraugām un draudēja pārņemt draudzes mācību. Daudzi atkrita atpakaļ pagānismā. Citi atkal meklēja palīdzību pie valsts varas (kas bija pagānu) tiesnešiem, lai viņi izspriež draudzē radušos konfliktus. Daudziem draugi un radinieki aizvien vēl bija aktīvi pagānu kultu locekļi un viņi ietekmēja jaunos kristiešus, vilkdami viņus atpakaļ pie elku pielūgšanas, upurēšanas rituāliem - elkdievībām.

Draudzē arī bija daudz tādu, kas ļaunprātīgi izmantoja savu jauno kristīgo brīvību (saņemto grēku piedošanu un nonākšanu Dieva žēlastībā bez nekāda nopelna). Viņi nodevās brīvajam seksam un citām izlaidīgām miesas baudām; draudzes dievkalpojumos tika grauta to kārtība, sievietes sāka pārņemt varu draudzē un tiecās ieņemt sludinātāja (mācītāja) vietu, kas bija pret Dieva iedibināto kārtību.

Daži atkal, kas nesenā pagātnē bija saistīti ar pagānu ekstātiskiem kultiem, pārmēru uzsvēra tā sauktās „Gara dāvanu” izpausmes – mēlēs runāšanas spēja tika uzskatīta par īpašu Gara klātbūtnes pazīmi, kamēr sludināšanas un mācīšanas dāvana tika noniecināta. Mēlēs runāšanas gan nebija nozīmīga draudzes izaugsmei, drīzāk otrādi, kamēr sludināšana deva izpratni un stiprināja ticību, tomēr šī grupa centās iekarot varu un izcelt mēlēs runāšanu uz sludināšanas un mācīšanas rēķina. Arī pret to Pāvilam nācās vērsties.

Draudzē netrūka arī doktrinālu pretrunu: tajā bija grupa, kas noliedza miesas augšāmcelšanos. Tam Pāvils pievērš vislielāko uzmanību.

Vēl viena problēma: daži vadošie draudzes locekļi gribēja gūt atzinību pasaulē ārpus draudzes un spīdēt ar gudrību un savu mācību arī pie pagānu filozofiem, kas tika uzskatīti par garīguma nesējiem sabiedrības elitē. Lai šādu prestižu iegūtu, viņi sāka pielāgot dažādas grieķu filozofijas idejas kristīgajai mācībai. Arī tas varēja izrādīties graujoši draudzei.

Visas šīs pieminētās problēmas apdraud kristiešu draudzes līdz pat šai dienai, un ja tām nestājas ceļā, tad posta un grauj to, liekot daudziem atkrist vai nošķirties no draudzes, bet palicējiem – klausīties izkropļotā kristīgā mācībā – ar maldiem pārblīvētā surogātā, kas īstenībā sagrauj cilvēkos patiesu ticību Kristum.

Pāvils bija dzirdējis par šīm problēmām, būdams Efezā (otrā jūras pusē, tagadējā Turcijas teritorijā). Viņš apmeklēja draudzi, dodoties garā ceļojumā, bet šī apustuliskā vizīte vien neko būtisku neatrisināja. Pāvils devās atpakaļ uz savu mītni Efezā un no turienes rakstīja draudzei. Šī vēstule nav saglabājusies. Korintieši atbildēja uz vēstuli, uzdodami Pāvilam vairākus jautājumus un arī uzbrukdami Pāvilam. Šajā vēstulē Pāvils varēja noskaidrot, ka visas iepriekš pieminētas problēmas Korintas draudzē nebija nejaušība – tagad par tām liecināja viņu pašu vēstule, kur tās tika apstiprinātas. Atbildot uz šiem jautājumiem un arī apsūdzībām, Pāvils sacerēja vēstuli, kuru mūsu JD Rakstos ir iekļauta kā pirmā vēstule korintiešiem. Šī apustuļa atbilde parāda un asi nosoda visus problēmu cēloņus, kā arī rāda izpratni, iejūtību un mīlestību pret draudzi, kas bija nonākusi svešu garīgo ietekmju krustugunīs. Šis Dieva iedvesmotais JD dokuments palīdz kristiešiem cīnīties labo ticības cīņu arī šodien.