Vislielākais un nopietnākais uzdevums dzīvē

Mēs esam atbrīvoti no ļaunā pretinieka varas, no dēmonu pasaules tīkla, kurā ir noķerts cilvēks ārpus Kristus. Kā tas mums ir izdevies?

Mūsu spēciņš ir ļoti vājš. Stāties pretī sātanam un viņa dēmoniem nav vērts: mēs piedzīvosim sakāvi. Vienīgais, ar ko mēs varam cīnīties un ko arī esam aicināti uzvarēt, esam mēs paši, mūsu miesas prāts (atcerēsimies neseno sprediķi, kurā bija līdzība par dūru kauju Septuagesima 2005). Uzvarēt sevi, savu miesas prātu – kā tas ir? Pavisam vienkārši – tas nozīmē turēt Dieva baušļus, dzīvot saskaņā ar tiem. Vai tas ir grūti? Grūti un neiespējami tas ir neticīgiem cilvēkiem. Toties ticīgiem Dieva baušļi nav grūti. Kas ir neticīgie? Tie, kas noraidījuši viņiem piedāvāto grēku piedošanu, ko pasludina Dieva vārds un līdz ar to arī Svētā Gara spēku. Kas ir ticīgie? Tie ir tie, kas ir saņēmuši grēku piedošanu ar pateicību un kuros tagad darbojas Svētais Gars, kā spēkā viņi arī spēj turēt baušļus.

Vai ticīgie tad vairs nav grēcinieki un negrēko? Arī ticīgais savā dzīves laikā arvien vēl ir grēcinieks. Dieva vārda pasludinājumā dotais Svētais Gars, kas darbojas kristietī, viņu apskaidro par to, kas ir grēks un ka visiem pietrūkst dievišķās godības. Taču tas nenozīmē, ka kristietis palaižas grēkos. Nē, viņš vēl vairāk meklē atbrīvošanu no grēkiem – Kristu un pestīšanu, viņš ilgojas draudzē dzirdēt evaņģēliju un saņemt Altāra sakramentu. Tās viņam ir vissaldākās lietas pasaulē, jo viņš apzinās, ka viņam ik dienas ir vajadzīga grēku piedošana, bet bez tās – cilvēks ir pagalam. Garīgā nozīmē vispirms, jo viņā pakāpeniski izplēn ticība. Ja nav šo Dieva radīto un draudzē iedibināto balstu (žēlastības līdzekļu), tad cilvēks sāk ripot atpakaļ tajā bedrē, no kuras Dievs ar Kristību un Svēto Vakarēdienu viņu ir izrāvis un turpina izraut.

Dažkārt nākas sastapt atsevišķus kristiešus, kuri apgalvo, ka viņi esot saņēmuši Svēto Garu sevišķā veidā un tajā viņi apjēdzot notikumus, redzot sevi un citus. Kāds ir šis redzējums? Tajā viņi nereti redz sevi svētus, Dieva gaismas pārņemtus, grēku uzvarējušus. Toties citi, kuriem tādas sevišķās dāvanas nav bijis, proti, tie, kuri aizvien vēl saka, ka grēki viņus nomoka, - lūk, esot ārpus pestīšanas. Kāda šausmīga alošanās! Jo viss ir otrādi: tos, kas atzīst grēku un jūt, ka tas aizvien vēl nomoka cilvēku, vada Dieva Gars, viņi ir Dieva bērni, kas sauc pēc sava Tēva palīdzības un arī saņem to Jēzū Kristū. Viņi ir pestīšanā. Bet tie, kas sevi redz svētus, ir paštaisnie farizeji, kurus vada melu gars un kuri ir sava melu tēva – velna bērni, kā Jēzus par viņiem ir teicis (sal. Jāņa ev. 8, 44.45). Viņi paši sevi izliek ārpus pestīšanas.

Tā nu cilvēks, kamēr vēl ir pasaulē, cīnās pret pasauli, kas ir viņa dabiskajā raksturā, viņa miesas prātā. Bet viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Dieva piedošanā ir neparasts spēks. Un tas, kas to saņem – tādam ir ticība. Šī ticība arī ir uzvara pār pasauli jeb pār tās kārībām, kas plosa mūsu dvēseli. Šādā nozīmē ticīgais ir pasauli uzvarējis.

Bet, kas tad ir uzvarējis velnu? Protams, ne tu, bet Kristus. Tev ir daļa pie Viņa uzvaras, jo tu saņem Viņa nopelnīto balvu. Taču tavā dzīvē ir liels un nopietns uzdevums – cīnīties par sevi, par uzdāvinātās ticības nepazaudēšanu, par neatkrišanu. Mūsu šīs dienas evaņģēlijs parāda, kā šī cīņa notiek.

Pat cilvēks, kas kādreiz ticībā ir pieņēmis šo brīnišķīgo dāvanu no Dieva, ir apdraudēts – neticība, no kuras tas bija izrauts, var atkal atgriezties, cilvēks var atkal pazaudēt, ko bija guvis. No mūsu teksta mēs varam spriest, ka šī Kristus atgrūšana (atkrišana) visdrīzāk notiek cilvēka paša vainas dēļ. Kamēr cilvēks ir kopā ar Dieva vārdu, pretiniekam nav nekādas varas pār viņu – Kristus taču ir uzveicis velnu. Tomēr savā spēkā vien cilvēks pie sludināta vārda noturēties nespēj. Te ir vajadzīgs Dieva spēks un to cilvēks var droši saņemt ar skaidru Dieva vārda mācību. Ja tās trūkst, tad cilvēks ir briesmās. Tad nupat iztīrītajā un uzpostajā namā – cilvēka dvēselē drīz vien atgriežas vecais nešķīstais gars, kopā ar septiņiem saviem draugiem – dēmoniem, kas ir vēl briesmīgāki par iepriekšējo. Tāpēc svētīgs ir tas, kas Dieva vārdu dzird un to spēj paglabāt ticīgā sirdī!

24.-26. p. Kristiešiem ir allaž jābūt modriem, jo mūsu pretinieks velns klīst apkārt kā kārs lauva un lūko, kuru no mums viņš varētu aprīt. Kristus dotā ilustrācija par dēmonu, kas vienreiz padzīts no nama – no cilvēka dvēseles, klejo apkārt pa tuksnešainām vietām un ilgojas atgriezties, raksturo šādu situāciju. Jēzus mums ir nepieciešams ne tikai, lai mēs tiktu atbrīvoti no dēmonu varas, bet arī – lai mēs varētu saglabāt savu brīvību.

Kā Kristus ir pie mums, kā Viņu noturēt mūsu dvēselē? Atbilde ir skaidra: lietot Viņa vārda mācību, klausīties Bauslības un Evaņģēlija pasludinājumā draudzē, un nākt pie Dievgalda. Tās ir apsolītās drošās satikšanās vietas. Tās nedrīkst mainīt vai izdomāt pašiem savas. Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir pastāvēt ticībā un turēties pie Evaņģēlija mācības, bet tas nozīmē – arī Dieva spēkā turēt baušļus. Tas, kas pastāv ticībā, nesauc baušļus par grūtiem. Tas, kas atkrīt no ticības, tam baušļi ir smagi un tos nevar turēt. Kas tic, visu var, tam visas lietas ir pa spēkam. Bet ticība (to nekad nedrīkst aizmirst) nav mūsu darbs, bet Dieva darbs. Tā nu ļauj Dievam strādāt pie Tevis draudzē un ārpus tās – Viņš pats ir nolicis šo satikšanās vietu - draudzi un veidu - vārdu un sakramentu!

Tad tava dzīve sakārtosies. Vecie vilinājumi neuzveiks un veco neticībā palikušo draugu piedāvājumu tu varēsi atraidīt. Viņi līdīs ārā turpat vai aiz katra stūra un sauks: klau, tu taču esi viens no mums, nāc, apsēdies ar mums pulciņā, netēlo nu svēto – tā viņi kārdinās – kā dēmoni un vēlēsies atkal ielauzties pie tevis dvēselē. Kristus ir padzinis no tavas dvēseles visus šos mošķus, kas sēdēja tevī kā uzmācīgi pudeles brāļi un postīja tavu dzīvi. Tu esi kā sakopta istaba – tīra un balta, un mirdzoša: tādu tu neredzi sevi, bet tādu tevi redz Dievs. Ja šī istaba ilgi stāv tukša, tad skaties – vecie draugi atkal ir klāt. Daudz ir tādu, kas atkrīt tāpēc, ka viņi atgriežas veco kārību valgā, no kurām Dievs viņus ir izrāvis – plītēšanā vai seksuālā izlaidībā.

Vecie draugi, kas ir palikuši dēmonu kalpībā, izmantos katru iespēju. Tev kaut kur nepaveiksies, un viņi sauks: redzi, kur tad ir Tavs Dievs – Viņš tev pat nevar iedot vairāk naudas, labāku darbu, plašāku dzīvokli, ko tad Viņš vispār var? Ielaid iekšā labāk atkal mūs, vecos draugus. Kad piedzīvo tādus brīžus, zini – tas ir velns un viņa dēmoni. Viņi ir atnākuši atņemt Tev ticību un izraisīt Tavu atkrišanu. Viņi tev melos, jo viņi ir no sava tēva – no velna un tāpēc melošana ir viņu profesija. Viņi tevi mēģinās apkrāpt, teikdami: „Draudzē tu iemācījies pazīt grēku un iepazīt pats sevi kā grēcinieku. Pareizi! Tāpēc grēko tik uz nebēdu, pucē tik vaļā, tu jau tagad drīksti vairāk par mums!” Kad dzirdi kaut ko tādu vai tamlīdzīgu, zini, tas atkal ir tas pats vecais velns un viņa draugi dēmoni. Ja ielaidīšu viņus iekšā – savā tīrajā un uzpostajā istabā, es būšu mīdījis ar kājām Dieva žēlastību. Tāpēc allaž prasi – kas tas ir, kas tur klauvē pie tavām durvīm. Un ielaid tikai savējos. Kristus Tevi ir pieņēmis. Kad Viņš klauvē, tu nesajauksi ne ar vienu citu. Viņš nāk pie tevis ar skaidru vārdu un maizē un vīnā. Ja tu ar tiem sevi nepildīsi, dēmoni salīdīs tevī kā prusaki – no visām malām, un tu zaudēsi tavu ticību – tā būs tava atkrišana. Un atceries: atkrist pēc Dieva žēlastības un mūžīgās dzīvības saņemšanas ir daudz ļaunāk, nekā bija krist pirmo reizi, kad par to neko nezināji.

C.F.W. Valters, kuru sauc par mūsdienu Luteru, atkrišanas briesmas raksturo šādi: ir tikai viens ceļš, kādā cilvēks var iegūt ticību, bet neskaitāmi daudz un dažādi ir tie ceļi, kādos ir iespējams no tās atkrist. Kāds atkrīt pēkšņi kā Dāvids, kad viņš krita grēkā ar Batsebu vai kā Pēteris, kas aizliedza Kristu, cits pakāpeniski paliek par nodevēju kā apustulis Jūda. Cits pats nemaz neapzinās, ka ir atkritis, kā Laodikejas bīskaps, kas bija kļuvis remdens jeb vienaldzīgs. Citi labi apzinās, ka ir atkrituši – kā Kains, un tādēļ pienāk brīdis, kad viņus sagrābj izmisums.

Dažu atkrišana ir skaidri redzama no malas: tie ir zaudējuši dzīvu ticību vai arī pieslēgušies pie tiem, kuri tic maldiem vai dzīvo neticīgajā pasaulē. Daži pamet pareizo ticību un pieslēdzas fanātiķiem vai arī liekuļiem un tādējādi atkrīt no skaidru mācību apliecinošas jeb konfesionālas ticības; viņi ir novērsušies un kļuvuši par antikrista ieročiem vai mūsdienu farizejiem. Citi atkrīt, pazaudēdami patiesu evaņģēlisku ticību (taisnošanas mācībai) un kļūst par tādiem, kas paļaujas paši uz sevi (un nevis uz Dievu) un grib bauslības ceļā iemantot pestīšanu.

Savukārt citu atkrišana nav redzama no malas, tā notiek iekšēji. Ārēji viņi paliek kopā ar evaņģēliskiem (jeb konfesionāliem) kristiešiem – arvien vēl nāk uz draudzi, nāk pie dievgalda, viņi arvien vēl runā par Dievu un viņa vārdu, bet tā spēkam viņi vairs netic – kā Sardu bīskaps, kuram tika pasludināts: tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Citiem vārdiem: viņiem var būt skanīgi tituli un amatu nosaukumi, bet Dieva vārda mācības patiesību viņi ir pazaudējuši...

Tāpēc pārbaudi savu sirdi: ja tu neesi atkritis kādā no tikko aprakstītajiem veidiem, tad varbūt kādā citā esi gan – īpašā veidā, un Sātans, šis ļaunais ienaidnieks ar īpašu viltību tevi apstrādā? Mēs visi daudzkārt krītam un tāpēc mums ikdienas ir vajadzīga atgriešanās un grēku piedošana.

Mūsu teksts noslēdzas ar Jēzus vārdiem: svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā. Turēties pie Dieva vārda nozīmē turēties pie ticības un neatkrist. Ne no Tavas skriešanas vai darīšanas, bet viss no Dieva žēlastības, kura tev ir apsolīta un kura palieka mūžīgi ar tevi. Dieva vārda aizsardzība ir tā stiprā pils, tas cietoksnis, kas nostiprina ieeju mūsu sirdī. Tas ir drošais aizsargvalnis, tas aizsargā arī mūs – Kristus draudzi. Un tāpēc mums ir jālūdz kopā ar Selnekeru (viens no Konkordijas Formulas veidotājiem):